nakts ar zobiem no elles. tagad ir mirklis miera un klusuma un es nespēju izvēlēties - vienu sēriju seriāla vai pagulēt
nakts ar zobiem no elles. tagad ir mirklis miera un klusuma un es nespēju izvēlēties - vienu sēriju seriāla vai pagulēt
vakar vakarā ar zobiem no elles biju tā pārgurusi, ka pakritu un aizmigu kur pakrituse. šorīt arī izkrāpu divdesmit minūtiņas miega un šodien gāzu kalnus - beidzot iztīrīju un sagriezu cidonijas sīrupam, sakārtoju drēbju plauktu (šis gan ne uz ilgu) un pat pamācījos. diemžēl ārā vēl neesam bijuši (tie zobi visu kārtību izjauc, nevar ne ar kādu aptuveno secību rēķināties) un lai arī daži darbi ir apdarīti, tāda sajūta ka ar to ir par maz. vienmēr par maz, nekad nepietiek. bet nekas, es tā pamazām un apņēmīgi
un vēl - es noteikti esmu viena no TĀM mātēm. nu jūs ziniet, tām jocīgajām. vakar pastaigas laikā kārtīgi samīļojām piepaģīša kaķus. pieaugusī kaķenīte pat gribēja gar bērnu gaudīties, bet bērns īsti nesaprata un kad saprata, tā jau bija aizvainojusies un aizgājusi prom, bet to mazo mīļo vienacīti cēlu plaukstā un devu bērnam glaudīt. tā bija ļoti patīkama pieredze gan visiem nepastarpināti iesaistītajiem gan dažiem garāmejošajiem kaimiņiem
nē, es nebaidos, ka bērns no ielas kaķa varētu savākt kādu zarazu. to zarazu Gandrīz_Vīrs no darba, es no studijām un sabiedriskā varu pārnest. vai liftā vai poliklīnikā ieelpot.
un vispār jaunietis ir sācis neapmierinātībā izpildīties tiltiņā ar pakausi pret manu plecu/zodu etc un no visa spēka tirināties. man nav ne jausmas kā ar šo tikt galā, bet tas ir jādara diezgan nekavējoties.
dažreiz jau izdodas sarunāt, bet to, kā to labo ieteikumu 'nomierināt trakojošu divgadnieku, piekļaujot un apskaujot, kamēr aprimst' es pat nespēju iztēloties, ja jau šobrīd tie 10,5 kg sagriežas pret mani ar vēderu, atspiežas ar kājām, tirina rokas un kliedz, ka zobi nāk un puņķis degunā
jūs rakstiet prātīgos ieteikumus, es tikmēr iešu pagulēt (jē!)