no rīta drusciņ pakliedzu. tur, kur daļu rīta biju mīcījusies mazgājot bērnam muti un rokas kaķītis bija nolicis beigtu peli. nebija pat baigi asiņaina, bet no tās apziņas, ka esmu pa to staigājusi (tas bija tas mīkstais, kam basu kāju uzkāpu) bija spiedzīga

bērnam garšo pelašķi. vismaz tā es spriežu pēc tā, ar cik lielu prieku viņš žļembā kaut kur uz grīdas atrastu pelašķu kriksīti

vecumam ir viena priekšrocība - tu atvadies no nepamatotām ilūzijām par to, ka ŠOREIZ gan viss būs citādāk un paļaujies uz intuīciju. un tas nebūt nav slikti

šobrīd es, piemēram, tūdaļ iešu pēc tējas un desmaizēm un vīnogām lai pēc tam laiski dzīvotos ar kājām uz galda un lubeni acu priekšā ta vietā lai stieptos ar bērnu un ratiem uz pilsētu un ceļā mirītu no pms