šorīt rentgens palīdza man uz mirkli sasniegt iekšējo Zen. vakar dzīvesbriedis dārbā gāja vēlāk, lai padzīvotos ar bēbīti. aizgāju, nogaidījos rindā un uzzināju, ka jostu nevar bildēt, jo esmu ēdusi brokastis. protams, ka tajās trīs reizēs, kad es, gandrīz vīramāte un gandrīz_vīrs zvanīja uz reģistratūru, to neviens nevarēja pateikt (es pat pajautāju, bet ko nu par to, man pat neizdevās noskaidrot neko sīkāk par to, ka rtg strādā 'no rīta' kas, kā vispārēji zināms, ir diezgan plašs jēdziens).
šorīt jau astoņos pie manis no centra izbrauca ciemīte padzīvoties ar bēbīti, kamēr es visa tāda neēdusi, tikai ar kafiju ribās) aizeju tur un izrādās, ka kaut kas noplīsis, jānāk atkal rīt. nezinu, vai tas bija pirms tante man iedeva savu privāto nr lai varu rīt piezvanīt un noskaidrot vai viss čikibumb;as vai pēc (pati piedāvāja), bet man uz mirkli tiešām bija iekšējais Zen!

noskatījos vienu sēriju Sokolova šova. ko lai saka - īstais garums, ilgāk es to nevarētu izciest. man gan arī nelikās baigi interesanti klausīties ko viņš domā un ko ir pieredzējis. un kādas kurām sievietēm vagīnas

"Precos ar svešinieku" nebija diži labāks. izskatās drīzāk 'kā es varu sabojāt kādam dzīvi vismaz uz mēnesi'. bija gan rēcīgi momenti, jā, bet arī tāda kā skumīga pēcgarša, kad tu redzi, ka vienam viss tā ļoti a otrs knapi pacieš. tā seksoloģe gan tāda nedaudz dīvaina likās.
vispār tie šovi tādi saspīlēti, būtu daudz labāk filmēt rekonstruētus notikumus no reālu cilvēku dzīves, kas ir gatavais cirks. arī tepat, Latvijā /nu tur kā vīri samainās ar sievām, citi precas un šķiras katru otro gadu. ar vienu un to pašu. ū tē tē

zen! ir zudis. man tikko piezvanīja, ka meistars būs tikai rīt 10.00 un man tagad pilnā nopietnībā nāk raudiens par manu dzīvi sadirsto un velto, jo es tikai gribēju uztaisīt to bildi un aiziet pie tā ārsta lai ir kaut kāda skaidrība, lai var ķerties tam vērsim pie ragiem. lai es zinu, ko darīt, ko nedarīt, bet tā vietā es ar savu stulbo muguru nīkšu te savā cietumā kamēr pavasaris un visa dzīve man klusi aizies garām