gan jau kaut kur ir arī sacerēto, bet nekad neuzrakstīto komentāru kapsēta. esmu saražojusi krietnu kvadrātkilometru, tad kad varētu ierakstīt jau viss asprātīgums (labākajā gadījumā) zudis. sliktākajā vairs nevar atcerēties kas kuram pie kura ieraksta bija jāpiebilst

lielu daļu drēbīšu mēs dabūjām, jo sākumā man neticējās, ka līdz tam (nu, drēbīšu valkāšanai) tiks, tad - nebija ne jausmas ko cik daudz un kādu vajag un šobrīd - vnk nav kad aiziet tērēties. nemaz nerunājot par ekoloģisko aspektu (tik daudz krāmu saražots, kas tos visus spēs novalkāt). tāpat mājās labi daudz visa kā. bērns pliks apkārt nestaigā. nu, t.i. staigāšana tāda ļ.hipotētiska šobrīd. un dažreiz neapzināti sanāk apģērbt tā, ka paskatos un nobrīnos par to, cik stilīgi tas džekiņš saģērbies

ir joki par dienu, kura nekad nepienāk. t.i. rītdienu. šodien ir mana rītdiena, es sāku vingrot. gan ne tik daudz kā biju ieplānojusi. un tomēr!

es jau krietnu laiku domāju par to, cik jauki būtu vingrot, piemēram, parkā. šodien sāku prātot par to, ka ir taču laiks līdz pavasarim saorganizēties lai var vingrot tepat netālu, jo ar sabiedrisko un ratiem triekties cauri visai pilsētai nav diez ko reāli, tad man pietiks ar vienu reizi. kā jūs domājat - būtu reāli atrast pasniedzēju (vēlams jogā) un interesentus lai labā laikā parciņā pavingrotu? tā, lai var bērnu ratos ņemt līdzi un var būt samērā neatkarīgi no pieskatītājiem
m?