ja man šodien labi veiksies, es būšu beigusi ievākties! un tad es varēšu visu atlikušo dienu (un iespējams arī vakaru) kā tādu izcilu saldo ēdienu baudīt Gredzenu pavēlnieku!
un vēl - man ir mikseris!!! pašai savs. un jauna kūku forma ar četriem (!) maināmiem dibeniem!
vakar gāju uz veikalu pēc Kaut Kā Garšīga. atnācu ar cīsiņiem un kefīru. varētu šodien mēģināt atkal, bet tā kā nedaudz bail. ja nu atkal samisējas?!
pagaidām ļoti apbrīnoju visus tos cilvēkus, kas atmetuši slinkumu un buljonu novāra iepriekš un tad izmanto kā pamatu zupām un mērcēm. droši vien jau nav nekas sarežģīts, bet izklausās grūti
un arī tos, kuri recepšu portālos saliek veselīgu ēdienu receptes ar buljona kubiņiem vai majonēzi
nesen lasīju mūžvecu Sestdienu, kurā bija intervija ar krievieti, kas dzīvo Itālijā un krieviski tulko Umberto Eko. viņai iznākusi grāmata par ēšanu kā kultūras sastāvdaļu un tur bija ļoti piemīlīga maza epizode ar to, ka viņas zīdainītis 3 mēnešu vecumā neesot gribējis ņemties svarā. tad pediatrs izrakstījis 'papa salada' t.i. pavārītus spinātus ar rīvētu parmezānu un olīveļļu piebarošanai. mazais esot izsūcis vienā piegājienā. un vēl viņi bērnus piebarojot ar 'papa dulce' kas ir pienā izmērcēti īpaši cepumi.
es jau kādu laiku domāju par visu to, kas nosaka mūsu garšas izjūtas. man, piemēram, pirmoreiz ēdot, Parmezāns negaršoja. un es visu laiku domāju par to, ar ko piebaro bērnus tālās, eksotiskās zemēs, kur stipri ēdieni un vidējais iedzīvotājs mazizglītots. diez vai grūtnieces tur atļaujas tā izdarīties kā šitente - to es nevaru, šito nedrīkstu, šitas vispār vē! un ka cilvēki, iespējams, neiespringst ko dot bērnam tad, kad sāk trūkt piena. kas ir - to dod. un ka tas, visticamāk, nosaka to, kas mums garšo, kas - ne.
vakar ļoti nopriecājos par autorraidījumiem rādiō programmā. nē, ne LR1
uztaisīju mīklu biezpiena pankūkām, galīgi negribas stāvēt pie plīts. kas notiks, ja es to mīklu ieliešu veidnē un cepšu cepeškrāsnī?
vajadzētu taču sanākt
šodien man šķiet, ka Karminā Buranā viņi dzied sisisisi-Sirsenis
