šodien tādā pusmiegā puspaģiru stāvoklī (kad jau esi pamodies, bet baidies celties, ja nu paģiras uzbrūk visā krāšņumā) secināju, ka laikam no savām kļūdām nemācos vispār un tā vien meklēju kādu jau iepriekš redzētu grābeklīti.
īsumā: atkal esmu pierādījusi savas apbrīnojamās darbaspējas nav_citas_izvēles situācijā un novest savu ķermeni līdz stāvoklim, kad tas vairs nespēj pakļauties apziņas komandām. visu nedēļu (patiesībā pat senāk) gaidīju, kad nu pienāks tā diena kad a) izgulēšos; b) pabūšu viena. šī diena ir pienākusi un par spīti dažiem ciemiņiem, kas atgrieza inventāru, man ir šausmīgi GARLAICĪGI. un negribas neko darīt

spriežot pēc tiem jautājumiem, kādus viņa uzdod, man dažreiz šķiet, ka māmiņa nāk no citas planētas. daudz labākas un, diemžēl, arī naivākas. vai dzīvo kādā paralelajā realitātē par kurām teorētiskie fiziķi tā mīl filozofēt. dažreiz tas mani aizkaitina, dažreiz sadusmo, bet citās reizēs krietni uzjautrina. tagad, piemēram, caur kādiem nezināmiem kanāliem viņa dabūjusi man mīkstās mantiņas. četras žirafes un kādus desmit sunīšus. un sunīšiem esot redzamas dažādas šķirnes pazīmes, tur ir dalmācietis un arī tāds kā buldogs. ja tie reiz nākuši no narvesena /vienīgais minējums. kur gan citur dotu vienādas žirafes un daudz līdzīgu šķirnīgu sunīšu/, nespēju sagaidīt. ja nu kādreiz tālākā nākotnē tieku pie ķiploka un brokoļa (ņemogu! brokolis ir tik kruts!)

Susuram arī būs prieciņš, nolietoto zaķīti (zaķītis ir briesmīgi sašūts un salāpīts, jo regulāri tiek lietots spēlē 'turi ienaidnieku un to kRRRRRRati' varēs nomainīt vai vismaz aizlietot, lai mazāka amortizācija