šodien tādā pusmiegā puspaģiru stāvoklī (kad jau esi pamodies, bet baidies celties, ja nu paģiras uzbrūk visā krāšņumā) secināju, ka laikam no savām kļūdām nemācos vispār un tā vien meklēju kādu jau iepriekš redzētu grābeklīti.
īsumā: atkal esmu pierādījusi savas apbrīnojamās darbaspējas nav_citas_izvēles situācijā un novest savu ķermeni līdz stāvoklim, kad tas vairs nespēj pakļauties apziņas komandām. visu nedēļu (patiesībā pat senāk) gaidīju, kad nu pienāks tā diena kad a) izgulēšos; b) pabūšu viena. šī diena ir pienākusi un par spīti dažiem ciemiņiem, kas atgrieza inventāru, man ir šausmīgi GARLAICĪGI. un negribas neko darīt