vienkārši nevaru. amerikāņu kantrī ir tik kruts!! ja šī diena nebūtu tik ļoti svarīga, varētu palikt mājās, visu dienu apakšveļā dejot pie šiem lieliskajiem vokāliem. tie ritmi! tie pavadījumi!
turklāt tagad iemācīšos savas mīļākās latviešu grupas paplašināto repertuāru un nākošgad vasaras ballēs varēšu dziedāt līdzi arī tām dziesmām, kas nav latviski vai rokenrols

cilvēki dažreiz ir mulsinoši. šodien, piemēram, mani atzina par neētisku. smieklīgi un amizanti, ja ņem vērā to, ka pati arī kādreiz dzīvoju izteikti melnbaltā pasaulē, biju ļoti kategoriska, vienmēr zināju kā labāk un kad citi kļūdās (fui-pē-kaka). tad izrādījās, ka spodri baltajai dvēselītei ir daži gaiši pelēcīgi traipi, kad ieskatās ciešāk - pat ne daži un pat ne gaiši pelēki. būsim atklāti - ir arī lieli, melni, trekni un apkaunojoši. tad tu ieraugi, ka nav nekā balta, tu esi gandrīz melns, viss novārtījies tāds nespodri pelēks un tas baltais kas ir, ir apsēji, plāksteri un rētas. un tad tu pēkšņi ieraugi, ka visi tie melnie un sliktie ir tumši pelēki ar nedzijušām vātīm un notraipītiem pārsējiem un izdzisušiem kabatas lukturīšiem, pazaudētām šķiltavām, samirkušiem sērkociņiem un nav ar ko svecīti aizdedzināt, bez cerības, apmaldījušies un sāpoši un tu ar savu pravieša pirkstu tur bāzies un urķējies
neviens jau neskraida apkārt stāstīdams savas bailes un sāpes un kļūdas un kaunus. ko gan mēs zinam par kāda cita dilemmām, iekšējiem pārdzīvojumiem
tikai tik, cik uzdrošinamies kādam atklāt. dzīvesbiedriem vai cibā aiz atslēdziņas

gandrīz vai jāuzmet lūpu, ka nevienu neinteresē, kura ir mana mīļākā latviešu grupa. tam gan nevajadzētu būt grūti, ja nedaudz zin ģeogrāfiju, ir tikai divi varianti. ja nedaudz papēta repertuāru, paliek tikai viena
bet varbūt visi tāpat jau zin

dīdžejs jūtūbe mani tikko nobaidīja, uzlikdams zvana melodiju. ja pēc tam vēl skanēs arī modinātāja dziesmiņa, vispār sastresošos

šodien mani piedraugoja kā cibā pieņemts teikt - ņekijs jūzeris unpijs. ņemot vērā to, ka iepriekš arī doooooooooora, jūtos ļoti pagodināta
nedaudz arī tāda kā sakautrējusies, vai

nevaru saprast - kas lielāks - ēst gribēšana vai slinkums. tāda dilemma, ka varētu apraudāties

ar mani tikko notika kas ļoti stulbs. veikalā satiku vietējo kačaku. varu saderēt, ka viņš par sevi rūpējas daudz skrupulozāk nekā es. papētīja, kas manā groziņā - kefīrs, avokado, zirņi ar speķi un nedaudz plova un pavaicāja vai man kefīra diēta (kefīrs aizņēma visvairāk vietas). samulsu, atbildēju, ka man garšo kefīrs /tiešām garšo/. un tad es (nedaudz) apbižojos. neko sliktu taču cilvēks negribēja, tikai uzturēt sarunu, varēju uztvert kā komplimentu a es uzreiz 'kāds ķēms, par resnu nosauca'