cilvēki dažreiz ir mulsinoši. šodien, piemēram, mani atzina par neētisku. smieklīgi un amizanti, ja ņem vērā to, ka pati arī kādreiz dzīvoju izteikti melnbaltā pasaulē, biju ļoti kategoriska, vienmēr zināju kā labāk un kad citi kļūdās (fui-pē-kaka). tad izrādījās, ka spodri baltajai dvēselītei ir daži gaiši pelēcīgi traipi, kad ieskatās ciešāk - pat ne daži un pat ne gaiši pelēki. būsim atklāti - ir arī lieli, melni, trekni un apkaunojoši. tad tu ieraugi, ka nav nekā balta, tu esi gandrīz melns, viss novārtījies tāds nespodri pelēks un tas baltais kas ir, ir apsēji, plāksteri un rētas. un tad tu pēkšņi ieraugi, ka visi tie melnie un sliktie ir tumši pelēki ar nedzijušām vātīm un notraipītiem pārsējiem un izdzisušiem kabatas lukturīšiem, pazaudētām šķiltavām, samirkušiem sērkociņiem un nav ar ko svecīti aizdedzināt, bez cerības, apmaldījušies un sāpoši un tu ar savu pravieša pirkstu tur bāzies un urķējies
neviens jau neskraida apkārt stāstīdams savas bailes un sāpes un kļūdas un kaunus. ko gan mēs zinam par kāda cita dilemmām, iekšējiem pārdzīvojumiem
tikai tik, cik uzdrošinamies kādam atklāt. dzīvesbiedriem vai cibā aiz atslēdziņas