vakar atkal franču filma ar pārcilvēciski jutīgo pieskaršanos smagām tēmām. Il y a longtemps que je t'aime. ļoti patika lai arī pusfilmā pazuda subtitri un bija sasprindzināti jāseko līdz
http://www.imdb.com/title/tt1068649/?re
pārspīlēta mērķtiecība runājot par iespējamām tikšanās reizēm, kas mijas ar pēkšņiem vienaldzības un pilnīgas aizmirstības periodiem tikai pastiprina manas aizdomas, par to, ka mani grib ievilināt slazdā. un ir diezgan vienalga - ar slazdu saprot peļu slazdu vai attiecības
šodien es biju ļoti kašķīga attiecībā uz triviāliem, ikdienišķiem sadzīves sīkumiem. par šo man kauns
un vēl es biju ļoti uztraukta. saprotami, bet pārspīlēti. tik ļoti, ka nevarēju izdarīt principā ierastu standarta procedūru. mierīgi varu trešdienas pasludināt par trīcošo roku dienām.
bērnībā es nedrīkstēju ēst ļoti daudz ko garšīgu. tad es sapņoju, ka Izaugšu Liela un ēdīšu tikai zefīrus cik gribas. vai cīsiņus ar kečupu un! bez! maizes. vai griķiem. vai makaroniem. vai jebkādām citām piedevām! vai nopirkšu ko garšīgu un apēdīšu viena pati un visu uzreiz
laikam esmu izaugusi liela - nenormāls slinkums. kurš gan tagad grib iet un vakariņās vārīt zupu?! apsveru domu iet uz veikalu un pēcāk piepildīt bērnības sapni
