es taču visu laiku aizmirstu jums pastāstīt ģeniāli vienkāršo īsti latvisko neauglības ārstēšanas paņēmienu. esot tikai stārķim jāparāda ar pirkstu un jāpamēdās. kur es biju ātrāk?! būtu aizrakstījusi ministrei, ka nevajag, lai paliek mākslīgā apaugļošana Eiropai, viņiem tak nav īsti neviena stārķa, kam pirkstu parādīt
cik mēs naudas būtu ietaupījuši!
esmu augšā jau stundu, vēl joprojām īsti neēdusi (wow!), jau kopš vakardienas uzkārusies uz vienas dziesmas, neesmu izgajusi pa durvīm jau pusotru diennakti, neesmu pabeigusi ķirbju plāceņu mīklu, neesmu pārliecinājusies par to, ka dušā IR siltais ūdens (šis mani biedē, būs jāalgo kāds, kas dzīvo netālu un ir ar nepārtrauktu silta ūdens padevi) un viss tikai tādēļ, ka es ļoti labi zinu, kas mani sagaida, tiklīdz tas viss būs paveikts. un es negribunegribunegribu
kurš ir pasaulē skaistākais mīlasstāsts/pasaulē skaistākā LM, kas redzama kino? katru uzrunā kas nedaudz cits, sagribējās painteresēties. varbūt saņemšos uztaisīt top 10
nu labi. es arī:
Nr.1. The Piano (pašai kauns, ka aizmirsu, ta ir, ja pārāk ilgi nerevidē listi)
Tiger and the Snow
The Help (Sīlija ar vīru)
Blue Valentine
Rūsa līdz kaulam
Skafandrs un tauriņš (sieva!!!)
Safety Not Guaranteed
Love Ranch
ā! kur skatās kakalalā un visi intelektuālo tiesību un plaģiāta meklētāji. ir dažreiz tādas lietas, kas kaut kā neapzināti urda un es tikko saklausīju, ka Kurtizāņu ugunskura sākums ļoti atgādina Marksa Hazard. tagad baidos abas salīdzināt - ja nu nesakrīt. a ja nu sakrīt. kodarīt? konedarīt?
Baušķenieka intonācijā un melodijā varētu kaukt 'mān ir ļoti aukstas ka-ājas, mān ir ļoti aukstas ka-ājas' un tā tālāk
/katru reizi, kad pasaku vai ierakstu ko tamlīdzīgu uzreiz atceros to joku par latviešiem -It is cold. - How cold is it? - Very. Also Dark
es laikam esmu kamikadze. ja neskaita to, ka lielākoties esmu īgņa, cilvēki lielā koncentrācijā mani kaitina un esmu iemācījusies neuzticēties un būt nelabticīga, katru reizi attiecībās ar čaļiem es ar galvu pa priekšu sajūsmas saucieniem skanot lecu nezināmajā. to gan var norakstīt uz to, ka man parasti nepielec, ja cērt kanti. esmu tik neglābjama, ka man var nepielekt pat tad, ja uzdāvina lakstu. es protams, aizdomājos par to, kā lietas sastāv, ja lien bučoties, parasti izlemjot neraizēties, gan jau viņs saprot, ko dara.
un tad, kad man beidzot ir pielecis, kas un kā bija un notika, atkal ir 'ē! kur tu paliki?! nāc atpakaļ! tu man dikti patiki! ē! wtf? kas te tikko notika?'
sievietes IR neracionālas. tagad man vajag tādu kavalieri, kas aiziet un piemājas veikaliņā nopērk man to konfekšu kārbu ar pagājušā gadsimta sākuma dāmām kleitās. tas nekas, ka man tās končas visticamāk negaršotu un rokām būtu sliktāk, tas nekas, ka man ir daudz skaistu, tukšu kārbu (it kā kaut ko gribētos ielikt, bet nav ko) nu labi, varbūt ne tik daudz un ne tik skaistu, bet man tieši šobrīd uz sitiena vajag tādu kavalieri. ar daiļo kārbu, lakstu (bet šis gan nav primārais) un šampi, ar ko tās derdzīgās konfektes noskalot.
saprotiet paši - pat ja varētu atļauties, diez vai es tās končas nopirktu. naudas būtu žēl - veseli vienpadsmit piecdesmit (!!!11 viens viens). varmākas un laupītaji tie veikalnieki. stulbas tās bābas un neracionālas
