vakar teoriju nenoliku, bet izrādās, ka nav pasaules gals, vel ir laiks. šorīt cēlos pus6, nevarēju ieēst, gandrīz divas stundas aukstā autobusā, nebija spēka paiet, vienu pieturu pabraucu ar vilcienu, dzeru biedrenes taisīto kafiju (cik jauki, ka var piezvanīt un palūgt nelielus pakalpojumus), tagad ēdu veikala gatavos salātus un nesaprotu, cik daudz mazā Hektora jāizdzer, lai nekas no šī visa neatspoguļotos manā uzvedībā un veselībā. kaut gan uzvedību varētu upurēt

šonakt atkal sapņoju par rižo ļoti spalvaino vīrieti - viņš gulēja kamoliņā saritinājies, es piegāju pačubināt biezo villu, izrādījās, ka viņam puse dibena kaila, tad viņš pagriezās un uz mani skatījās Gaiķu Māris. "Māri - tas tu?" es vaicāju /par spīti tam, ka neesam pazīstami/ un pamodos jo ar būkšķi un žvuku man gandrīz uz sejas piezemējās otrs kaķis. murrāja skaļi kā traktors