The National - Vanderlyle Crybaby Geeks video tutrubā ir perfekts un ļoti kārdina tikt pie jūŗas

pretī cenšos turēties visiem spēkiem - pirmo reizi kopš atklāju tunča konservu burvību (pirms kādiem gadiem astoņiem) beidzot tos izlietoju salātos (vajadzēja taču kaut kā dabūt iekšā to dienišķo sīpola devu). visas pārējās reizes pirms salātu taisīšanas nedaudz pagaršojot bundžiņa izgaršojās tukša. telpu vēdināšana, vitamīni, dabiskie antioksidanti, zāļu tējas imunitātei un kakla skalošanai laikam līdz visa maz, ja apkārt skraida visādi vīrusaini dīvaiņi un viens tāds aiz sienas guļ ar mikroventilāciju ar mērķi sasaldēt mūs ragā. bet kaut kā taču jādzīvo - ēdīsim sīpolainus/ķiplokainus/puravainus salātus, dzersim ingvera, citrona un upeņu ievārījuma tējas, domāsim pozitīvas domas un ignorēsim termometra rādījumus

šodien mani ēnoja vidusskolniece un uzdāvināja Rafaello. tā kā rīt visticamāk Atraidīto Mīlētāju Ballīti laidīšu garām, to pietaupīšu lai var saldināt vakaru (ja nu ar filmām nepietiek*)

*ko tādu jauku ieteiksiet - romkomi mani kaitina, Nožēlojamos žūrijas komisija izbrāķēja. galvenais vadmotīvs, protams, mīla. var būt nelaimīga. vēlams lai filma vizuāli skaista un ar labiem aktieriem (es gribētu vēlreiz noskatīties Tīģeri un sniegu, bet vēl nez vai). m?

pēdējā laikā arvien vairāk traucē savam viedoklim neradniecīga viedokļa pat ne nesaprašana bet tāda kā piespraušana pie kauna staba vispārējai izsmiešanai un apbrīnošanai. man šķiet, ka nedaudz senāk tas nebija tik izteikts (vai arī es dzīvoju burbulī, kurš nesen pārplīsis). ir diezgan absurdi tādā žanrā kā blogs (emuārs/interneta dienasgrāmata/ciba - sauc kā gribi, būtība nemainās) meklēt objektīvu realitāti. pat pētnieciskajā rakstniecībā par tēmu, kuru cilvēks pārzin (lai nu kura tā būtu) tik reti sanāk abstrahēties no autora 'es', lasot objektīvi un bezkaislīgi analizētu vai aprakstītu tematu, balstoties uz zināšanām par jomu un personas kompetenci. līdz ar to kritiskā domāšana gan ir vēlama, un tomēr nav jēgas cepties par to, ko kāds (vai kādā formā) uzrakstījis. jo viss ir subjektīvs kāda viedokļa, dienas vai mirkļa iespaida atspulgs. un ir ne vien nelietderīgi bet pat muļķīgi iet un norādīt uz nepareizībām, absurdu, kļūdām, rādīt ar pirkstiem vai apsaukāties. tāpat mēs sēžam katrs savos ierakumos, šaujam uz citiem ienaidniekiem un to, pret ko un kādēļ karš sācies atklājam aiz atslēdziņas un arī ne vienmēr un ne visiem.

līdz ar to katrs var darīt kā grib - taisīt PR, izskaitļot atstājamo iespaidu vai taisīt tematisko blogu, darīt dzīvi nozīmīgāku savās acīs ar nejaušu vērotāju piesaistīšanu, trollēt citus, anonīmi paust savu sāpi, tikai kādēļ to nevar darīt par kādu drusku iejūtīgāk es atsakos saprast