13. Februāris 2013

emuāra žanrs

pēdējā laikā arvien vairāk traucē savam viedoklim neradniecīga viedokļa pat ne nesaprašana bet tāda kā piespraušana pie kauna staba vispārējai izsmiešanai un apbrīnošanai. man šķiet, ka nedaudz senāk tas nebija tik izteikts (vai arī es dzīvoju burbulī, kurš nesen pārplīsis). ir diezgan absurdi tādā žanrā kā blogs (emuārs/interneta dienasgrāmata/ciba - sauc kā gribi, būtība nemainās) meklēt objektīvu realitāti. pat pētnieciskajā rakstniecībā par tēmu, kuru cilvēks pārzin (lai nu kura tā būtu) tik reti sanāk abstrahēties no autora 'es', lasot objektīvi un bezkaislīgi analizētu vai aprakstītu tematu, balstoties uz zināšanām par jomu un personas kompetenci. līdz ar to kritiskā domāšana gan ir vēlama, un tomēr nav jēgas cepties par to, ko kāds (vai kādā formā) uzrakstījis. jo viss ir subjektīvs kāda viedokļa, dienas vai mirkļa iespaida atspulgs. un ir ne vien nelietderīgi bet pat muļķīgi iet un norādīt uz nepareizībām, absurdu, kļūdām, rādīt ar pirkstiem vai apsaukāties. tāpat mēs sēžam katrs savos ierakumos, šaujam uz citiem ienaidniekiem un to, pret ko un kādēļ karš sācies atklājam aiz atslēdziņas un arī ne vienmēr un ne visiem.

līdz ar to katrs var darīt kā grib - taisīt PR, izskaitļot atstājamo iespaidu vai taisīt tematisko blogu, darīt dzīvi nozīmīgāku savās acīs ar nejaušu vērotāju piesaistīšanu, trollēt citus, anonīmi paust savu sāpi, tikai kādēļ to nevar darīt par kādu drusku iejūtīgāk es atsakos saprast

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: