sapņi ir jauns mocību veids. šonakt biju Ligitas Gardumos, ēdu šokolādes krema-ķiršu kūku, iztēlē jutu tās debešķīgo garšu un konsistenci, bet nekādi nespēju tai pieskarties, nokniebt gabaliņu un to ielikt mutē
jums mana kaislīgā ēdāja un gastronoma daba nav sveša, gan jau spējat iztēloties manus tābrīža iekšējos pārdzīvojumus

bija protams arī mazāk interesani sapņi ar klasiskajiem ļaundariem, kas dzenas pakaļ un grib mani nošaut ar revolveri (šoreiz pēctraumatiskā stresa sirdzējs kaut kāds ļaunais armijnieks no specvienības). tas jau sāk kļūt uzjautrinoši

i haz sad. kaut kāda melanholija uznākusi un visi dziesmu teksti skrien virsū. vai nu tiešām visām dziesmām jābūt par mīlu. es nesaprotu. laikam jāklausās tāda mūzika, kurai vārdu nav vai tie ir, piemēram, japāniski

seklo izklaižu vakars. daudz seklāks par skaistuma niekiem vai jēlām filmām