un šodien es darīšu to, kas man visās ekskursijās sagāda vislielāko prieku - staigāšu pa pilsētu, blenzīšu skatologos, būšu ar sevi skaistā vidē, bezmērķīgi klaiņošu pa veikaliem neko nenopērkot, tad laiski siltā darbnīcā dzeršu tēju ar c3p0 un pirms tam jauko personu sevi aizvedīšu uz dienas seansu kino
es tik sen nebiju pati sevi vedusi uz randiņu, ka vai
tik sen, ka jāieskrien internetā palielīties
Optimisma stāsts (Silver Linings Playbook) - lieliska filma, vērts iet uz kino
āķis lūpā, jo sarkano siržu dienā (jā, jā nīgri smīkņājam) rādīs Bočelli koncertu. kad mēginu iztēloties to skaņas un attēla kvalitāti, skudriņas skrien (saprotiet paši - Bočelli nav jums kāds jēls lēts romkoms)
gan jau skrietu, ja sadūšotos papētīt biļešu cenas, bet bail, ka bezmiegs neuznāk
cibā mani ievilka draudzene. ļoti ilgu laiku tās burvību nesapratu. šonedēļ, kad pa ilgiem laikiem satiku savas mīļās draudzenes /:* visām/ vēl jo vairāk novērtēju to, ka gandrīz visi man mīļie cilvēki ir arī šeit un zināmā mērā tur roku uz pulsa. kad piemirstu ko pastāstīt droši pavaicā detaļas
ir jauki izrauties no ierastās un apnikušās vides. pat ja tikai uz pusotru diennakti
darvas piliens medus mucā gan arī gadījās. it kā jau nekas tāds. un tomēr jāprāto ka cilvēki dabūjuši to, ko grib ļoti ātri aizmirst cik ilgi/grūti/sarežģīti pie tā bija tikt un ka sapnīši visiem nav vienādi. un ka tagadējiem draugiem lai arī cik atšķirīgi viņi nebūtu izglītības/nozares/interešu/sociālā stāvokļa ziņā visiem kopīga emocionālā inteliģence (kas šobrīd šķiet vistrāpīgākais apzīmējums, varbūt neprecīzs, tomēr gribētos ticēt, ka neviens no viņiem pirkstu potenciāli sāpīgā pāpītē neliktu un neurķētos. man gan nav skaidrs vai situāciju, kurā demonstratīvi piesit pirkstu plaukstas locītavai, patikšķina un teatrāli paziņo, ka grib manus bērnus auklēt pirms mēs pavisam vecas un kā nu es tā - man būs 60, maniem bērniem 20. pārspīlētas runas figūras, protams, neveiksmīgi ietērpts laba vēlējums. un tomēr laikam ātri piemirsies, cik grūti pašiem pie tā bebuka bija tikt, ka esmu finansiāli atkarīga no vecākiem un tāda būšu vēl vismaz gadu, ka man vēl četrarpus gadi jāmācās, ka mīlestība tik bieži nenotiek un ne vienmēr mēs esam tai gatavi, ka retās un paviršās tikšanās reizēs cilvēki ne vienmēr uzreiz atklāj visu (un nevajag arī). nav jau tā, ka man sāpētu tas, ka nav bērnu un vīra un drošas nākotnes, no otras puses - manā vecumā dzīvot zem iztikas minimuma (kuru nodrošina vecāki) arī nav nekāds prieks. un tomēr kaut ko šajā situācijā un tās izraisītajās emocijās es tomēr ne līdz galam saprotu
man ļoti patīk skatlogi. favorītākais jaunais produkts - eleganti melni vannasistabas svari ar kristāliņiem (visticamāk - Swarovski)
paskatījos un nosmīnēju, jo lai arī cik daiļi tādi nebūtu kaut vai ar dimantiem kaisīti, to elles ierīci es savā tuvumā gribu redzēt pēc iespējas retāk
/kam nu ir interesanti - 66 kā gā. nekas neļum, paldies
apsolīju, ka apvaicāšos. mākslas studentei vajadzīgi kokvilnas (lina jau jums būs žēl, vai ne) audumi rāmju apvilkšanai. der rūtaini, puķaini, krāsaini, svarīgi, lai audums nešķīst, ja tam cauri mēgina izdurt pirkstu, jo uz glītiem koka rāmīšiem tas tiks pieskavots, nogruntēts un tad skaisti apgleznots. vēlams par smaidu un pliku paldies
lūk, labs veids kā taupīt resursus un kādam palīdzēt
