laikam esmu garīgi nobriedusi. šobrīd skatos bildītes internetā, lasu materiālus un visu saprotu - viss loģiski, skaidri un vienkārši. tik vien, ka jāiemācās. kāpēc iepriekšējās 2 reizes šo mācoties nesanāca vienkārši atsakos saprast
sāku bīties no savas pēdējā laika regulārās veiksmes
katram mākonim melna maliņa, jeb kontā iztukšīts un ir piemirsts pārskaitīt internetiem un telefoniem, nebrīnīšos, ja palikšu bez sakariem. bet - par to es domāšu rīt, jo šobrīd viss heppī šainī uķi-puķi un regulāri mirstošās puķes šķiet saņēmušās (ja tās nenobeigšu es, nobeigs centrālapkure)
nav jau tā, ka es dzīvotu pasaku zemē - brīvdienās braukšu šurp pārlīmēt tapetes tualetē (tur kkādas izcili neglītas padomijas paliekas) un gadiem nekrāsotas grīdas flīzes, skapja istabā no vecām avīzēm plānoju izlīmēt siltumizolāciju (vispirms gan jāaizšpaktelē šķirbas pa tiešo uz ārpasauli. sauksim to par ventilāciju) un beidzot sienā izurbt dažus caurumus plauktiņam, kas jau mēnešiem stāv tieši ceļā un kāju pirkstiņus apskādējis kādas daudzpadsmit reizes.
par izlietnes sifona atskrūvēšanu un iztīrīšanu, lai nebūtu katru otro nedēļu jādambē vaļā diemžēl nesapņoju - neesmu tādas pakāpes Kūku Marija/vsemogučaja žeņšina-traktorist
bez tā visa jau, protams, var iztikt un dzīvot kā līdz šim, jo vienīgais, kas patiesi kaitina ir neasie naži
/skapja istaba - tā ir štelle! jāpievieno sarakstam ar apsildāmām grīdas flīzēm, diskobumbu un trauku mazgājamo mašīnu
šoreiz murgi bija par mīļo, kurs bija cietis forsmažorā un nespēcīgs un negribēja, ka viņu redzu tādā stāvoklī un izdzina mani no slimnīcas, kas vietas taupīšanas nolūkos bija ierīkota Forum Cinemas
jāievieš blogs nevalodā, ja nu izdodas notirgot idejas no krīzes cietošiem vācu romantiskā kino scenāristiem
es, protams esmu kamikadze, bet kritiskās situācijās man ļoti veicas. to pierāda
a) tikšana Krievijā bez vīzas (1 dienu pirms datuma)
b) šī sesija
c) šodien nozaudētais un stundu vēlāk brīnumainā kārtā atgūtais telefons
ķermenis laikam saka 'that's it' vismaz tas ir tas, no kā es baidos, jo skatoties kā dzīvesbiedre mizo kartupeļus man krietni sašķebināja. no domas par ēdienu arī. un tas ir traģiski, jo rīt būs baisi svarīga doma, kas, protams, nozīmē to, ka labajā sānā jāsāk durt kam mistiskam. un mājās iztukšīts - nav neviena glābējprodukta ar ko pacelt cukura līmeni. neko - dzersim tējiņas. pati vainīga, ka visu tā novilku. stulbā kamikadze nelaimīgā
