ceru, ka nesātība pazudīs līdz ar sesiju, jo šodien pat pirms kādām četrām stundām apēdu krietnu porciju kartupelīšu ar sēnēm (un ar krietnu es domāju tiešām lielu - kā vidusmēra čalis kārtīgās vakariņās). pirms kādas stundas ribiņas. un man tagad atkal gribas ēst. pa riktīgo
no aizvainojuma varētu apraudāties. un izsalkuma arī
lūdzu tikai vēl šo vienu reizīti. un tad es tiešām būšu kārtīga un prātīga meitene
veikalā redzēju perfektus. vienkārši perfektus sniegbaltītes zābakus - sarkanus, zamšīgus, uz papēža, tādus, kas apsedz arī celīti. potītes daļa akcentēta ar dekoratīvu it kā sienamu aizdari zelta krāsā. tā nu es iztēlojos šos zābaciņus pie sava brīnumdaiļā baltā puškažociņa (kurš gan der tikai maršrutam mājas-mašīna-galapunkts vai ļoti siltām sausām ziemas/auksta rudens dienām) - eju es visa tāda sniegbaltīte eleganta un daiļa un lūpām asinssarkanā krāsā gurnus liegi šūpodama pretī gaišākai nākotnei un uzreiz tā siltāk kļūst ap sirdi.
par to, ka tie nav ērti, stabili, berž vai nepareizā izmēra un ka tādus var valkāt arī pie piedauzīga apģērba pārsmalcinātas "damočkas", kas izskatās izgājušas ātri nopelnīt pārdesmit latu, es domāšu, ja neizdosies izlīst caur adatas aci un ietaupīt tik daudz naudas, ka uz tās fona 35 latu liels tēriņš apaviem, ko nevilksi katru dienu nešķitīs nekas absurds
varbūt kādam tāda ņemšanās ap kurpēm šķiet pārmērīga, bet man patīk apavi - kurpes vienmēr der, tās nepadara resnu (precīzu citātu meklējiet In Her Shoes), turklāt kājas ir vienīgā patiešām skaistā manis daļa - tās nekad nepiekrāpj un nav mazāk smukas
sāku pierast pie vilšanās. varbūt tieši tā cilvēks kļūst vecs
*kāds varbūt grib ar mani aiziet sestdien uz zoo? tur ir lētie* ilgie vakari, kad līdz deviņiem var skatīties, ko zvēri dara. tā varētu būt lieliska doma, ar nosacījumu, ka tik tālu izvelku
* ieeja pēc 16 1Ls
manu dzīvesbiedreni vajadzētu apzeltīt - pēdējo 10 dienu laikā ja esmu uz vietas vai nu zaurēju vai guļu, viņa mazgā manus netīros traukus, tīra paklāju, gatavo ēst un pabaro arī mani, nepārmet, piecieš gaismu un murmināšanu līdz tiem nelaimīgajiem pus4 un ilgāk vai jau no 6 un agrāk. un neko nepārmet. nav jau tā, ka es tikai ņemu, es arī sniedzu, kad man ir. bet šobrīd es ar knapām spēka paliekām turos pie tā, cik nu no manis un manām šobrīd sajātajām smadzenēm ir pāri palicis un sūtu gaisā īsas pateicības
