vaimanuvaimanu ņer-ņer-ņer galvenais - nezaudēt paniku, vai ne

ļoti muļķīgi - tajos pus4 gulēt ejot savas brilles esmu nolikusi tā, ka vēl 15 minūtes pēc celšanās nekādi nevaru atrast. vai nav lielisks attaisnojums krietnu laiku nekā nedarīt

katru reizi kad apšaubu savas izklaidības vispārāko pakāpi, notiek kas ilūzijas graujošs. pirms kāda brītiņa, piemēram, brilles atradu skapī uz plaukta. galu galā - kādēļ gan lai cilvēki pirms gulētiešanas tās neglabātu tieši tur?!

palasīju pēdējā laika ierakstus un nu jau pati vairs neatšķiru īstas sirdssāpes no ironijas

un vēl šonedēļ beidzot izdevies iereģistrēt to, ko jau sen nojautu, bet nevarēju pierādīt. dzīvesbiedrene pati savām acīm redzēja kā pēc tam, kad nekādi nespēju piecelties pēc modinātāja zvana un saldi turpināju gulēt, zināms mājas iemītnieks pa pusei ielīda gultā, piebāza purnu ar visām ūsām man cieši sejai un blenza krietnu laiku pēc kārtas. dzīvības procesu pārbaude. elpošana ir, sirdsdarbība arī, bet neceļas

interesanti. šķiet, kļūstu populāra. jauni draudziņi aug kā sēnes pēc lietus. laikam kāds no draugu lentas veicis reklāmas kampaņu

un vispār muļķīgi pārdzīvot par romantisko līniju. tāpat vēl vismaz divi gadi šādā spriedzē ar nelielu atelpu vasaras vidū un es vienkārši saietu īsajā, ja mīļoto redzētu maksimus reizi desmit dienās/divās nedēļās. kāda tur romantika, kādas tur attiecības. kārtējais prāta un jūtīguma čakars. un tādu jau netrūkst. kāda jēga pārdzīvot

visa liekvārdība slinkuma lēkmju dēļ. man rīt pēdējie 3 parādiņi tādā brīnišķīgā priekšmetā kā histoloģija, kurā mikroskopiski pēta dažādus audus un orgānus, kas pats par sevi nav nekas slikts, bet mani vienkārši kaitina daudzos dažādos vārdos (t.sk. personvārdos) nosauktās vienas un tās pašas mikroskopiskās lietiņas, kurām gan var būt specifiska noteiktajai vietai raksturīga funkcija (atkarībā no atrašanās vietas), bet var arī nebūt un tad tev savās jau tā pieblīvētajās smadzenēs jāatrod vieta vēl vienam terminam
labi vismaz, ka var pazīmēt, paskatīties bilžu grāmatā un uzguglēt krāsainus attēlus

ja reiz par ideālajiem varoņiem no literāriem darbiem, tad jāatzīstas, ka bērnībā tāds bija Rumcajs, Zvērkāvis (ak, ja es būtu bijusi tās izlaidīgās lēdijas vietā..) un mustangu mednieks Moriss Džeralds*. iespējams tieši viņu cēluma, drosmes un vīrišķīguma dēļ (pirmā kurtuāzā mīla tomēr diezgan svarīgs faktors personības attīstībai, vai ne) vēlāk nespēju pavilkties uz romantiskajiem ņergām (Romeo mani kaitināja, Hamlets arī diezgan bieži. no Poruka un tamlīdzīgiem romantisma autoriem piemetās gārgšana, stenēšana un galvas saķeršana. Purva bridēju lasīju ar šausmām).
un vispār no visas jebkad lasītās obligātās literatūras (un tās saraksts bijis izcili garš, jā) man visvairāk patika asiņainās sengrieķu traģēdijas - Mēdeja, Elektra, Edips, Ifigenija Taurīdā un citi tikpat asiņaini trilleri

*jāatzīstas, ka Jātnieks bez galvas bija pirmais ķieģelis, ko izlasīju kādu 11 gadu vecumā. turklāt jaukākās vietas kādas trīs reizes pēc kārtas


Jūsu literārās (slepenās) mīliņas?! m?