visas nebūšanas saasinātas pašvērtības apziņas dēļ. bet lēnprātīgam, pazemīgam un pacietīgam būt ir tik grūti.

ir pakaļā. ļoti liela iespēja, ka neizlīdīšu caur to atslēgas caurumu, tādēļ loku skābu vīniņu, dedzinu sveci, kas maina krāsas un īgņojos. kaut gan par īgņošanos to nevarētu nosaukt. es gribētu kādu atštaukāt. nu tā pa riktīgo - ar skaņas un specefektiem, nikniem izsaucieniem, karatē cienīgiem lēcieniem un kāju kustībām, visu noslēgt ar elegantu spērienu, notraukt plaukstas, aizlikt aiz auss atrisušu matu šķipsnu, apcirsties un cēli aiziet pretī gaišākai nākotnei, bet:
a) esmu pret vardarbīgu domstarpību kārtošanu
b) pats sevi nevar piekaut un atštaukāt. tā kā atliek vien to krupi norīt, izlakt vīnu un turpināt ar kārtējiem konspektiem

šodien nespēju adekvāti uztvert kritiku. pat nevainīgas kritiskas piezīmes. pat skatienus.
šodien ar mani vajag maigi, jauki un pūkaini

bet būs jau labi. klausos Riekstkodi un kaifoju

jūtūbē paraleli darbiņiem skatos Bajadēru. tik skaista, ka biļetes jāpērk

nenoliedzami vajadzīga liela meistarība, lai ieliktu kolu saldētavā..uz piecām stundām. burbuļi sasala pudelē, daļa kolas izputoja uz grīdas (labi, ka paklājs paglābās) un krūzītē ir tumšs, melns un galīgi nedzirkstošš šķidrums