nespēju sublimēties jēdzīgā rezultātā - atbraucot uz mazpilsētu pat nebiju lāga ienākusi dzīvoklī, kad atskrēja aizelsies čalītis, ka vispirms uz ceturto stāvu un tad tūliņ uzreiz pie manis palīdzēšot to ūdeni savākt un saslaucīt (?!) knapi paspēju dīvānā salikt smagās somas un virsjaku, kad viņš bija klāt ar bļodu un lupatu (?!) un sāka operatīvi vākt plūdus istabas stūrī (kā var nepamanīt peļķi trīs kvadrātu lielumā es nesaprotu. laikam dura). ķērām, grābām, stumdījām mēbeles (vaimanuvaimanu - lamināts), tad ievēlās māmiņa ar krietnu bariņu veču. viss bija tik nogurdinoši, ka nespēju aiziet uz vecās skolas pirmssvētku koncertu, tik vien kā sēdēju zem segas, dzēru tēju un salu (jo radiatori nomainīti, bet siltums vēl nepieslēgts) tā nu sēdēju, gurķojos, nogarlaikojos beikta un vēl joprojām neesmu likusies slīpi, jo šajā istabiņā skaļi tek ūdens. laikam jau pa trubu, jo siena sausa, uz grīdas peļķes nav, ārā nelīst, bet tieši šodien sajūta gana neomulīga lai gribētos dežurēt. ja nu viņi vēl kādu krānu aizmirsuši nogriezt vai ko lieku nozāģējuši

iesākumā (un nav nozīmes tam, cik jūtas imagināras vai spēcīgas) no mitoloģizācijas nekādi nevar izvairīties. un tad (ja paveicas - nesāpīgi) tu to pērlīti pasildi plaukstā, apviļā, papēti rūpīgāk, paberzē un perlamutrs plēkšņainos putekļos nonāk nost un paliek tikai stikla vai plastmasas lodīte, citreiz pavisam bez spīduma. tieši šobrīd es vēlētos iespēju paskatīties tuvāk. pat ja tā nav domāta man, esmu droša, ka pērlīte ir īsta

kaķis aizdomīgi mīlīgs. ja būtu cilvēks to vien dzirdētu kā sīrupainas pamazināmās formas
otrs sāk izdot aizdomīgas frāzes. "ņe-a" un "ņu" šorīt dzirdēju padaudz reižu
tālāk laikam sekos "\hu** bļoda tukša vai hu*i kastīte netīra"

izpildīju testu. esmu izdzīvotāju paaudze. smieklīgi, jo skaitās 37.gada paaudze. toties atbilst. ta ir, ja aizpilda godprātīgi
ja kas:
http://www.db.lv/latvijas-paaudzes

man ļoti patīk modināt un bužināt aizmigušus kaķīšus, tikai tādēļ vien lai redzētu kā tīksmīgi izstaipās un nourkšķ no nesaprotamu