šonakt kontā divas brīnišķīgas filmas - I'm A Cyborg, But That's OK un Love Ranch. varbūt man nebūtu vajadzējis skatīties šīs filmas tieši šobrīd un abas pēc kārtas, bet varbūt tas ir tieši tas, kas vajadzīgs Holivudas nogurdinātajiem un kaisles apmātajiem prātiem - atgādināt, ka mīlestība ne vienmēr ir tāda, kādu mēs to iedomājamies, ka formai nav nozīmes, ja mēs ļaujamiems, ka aizspriedumi neļauj notikt kam skaistam, ka svarīgi novērtēt brīnumu, kas ar tevi notiek, ka sniegt ir tikpat svarīgi kā saņemt

turklāt pirmajai filmai tālo austrumu aktieri ir ideāli piemēroti - tik ticami, patiesi un talantīgi uzņemt šādu nedaudz dīvainu filmu var tikai austrumos. korejieši labi pastrādājuši

iedomājieties situāciju - sieviete pavēlu kapsētā nes uz kaudzi izmest lapas, kad to pēkšņi uzrunā melnā plašķī tērpies stāvs ar izkapti pār plecu. sak "Palīdzēt nevajag?"
vectante gandrīz pedāļus atmeta no bailēm. simtlatniekam iedota kopjamā teritorija, bet maz ko darīt. vakar visu vakaru ļaunīgi ķiķināju par šo izbīli

ļoti gribētos, lai kāds izmasē plecus un muguriņu. ta nu ir lieta, ko pats sev nevar izdarīt
bērnībā viena no jaukākajām atmiņām ir par to, kā nakšņojot kopā ar draugu pulciņu gulējām čukčukbānītī viens pret otru ar mugurām, stāstījām pasakas un zīmējām ar pirkstu uz muguras

gribu! gribu! gribu! laikam jānopērk vairāki kuponi un jācer, ka kompānija un transports atradīsies.
http://www.perkamkopa.lv/product/3224//Stundu-gara-izjade-zirga-mugura

nevaru saprast - UDS vai VTO