vispār mani kaitina dziesmas, ko drillē uz riņķi bez apstājas, bet šodien ir tāda diena, kad nevaru vien atklausīties Hospitāļu ielas Par Raimi

ir mums te tāds skapītis no piecdesmitajiem - zems, divām durtiņām, aiz kurām slēpjas šūšanas piederumi, tādēļ kaķis citreiz piepūlē jauki stenēdams bāž pirkstiņus spraugā un tiek atalgots ar iespēju padzenāt diega spolīti. vispār jau to var saprast, bet kā tas zvērs iemanījās atknibināt durvis uz balkonu man nav skaidrs. pat ja augšējais kliņķis nebija līdz galam aizvērts (apakšējais nefunkcionē vispār), durvis taču bija ciet
lūk, ko panāk neatlaidība

no rīta bija normāli, bet tagad jau otro stundu jūtos tā, ka galvu varētu mierīgi noskrūvēt un nolikt uz plauktiņa, lai pastāv. visbriesmīgākais ir tas, cik ļoti gribētos kādu dāmu romānu palasīt - vieglu, smieklīgu un ar laimīgām beigām, bet, par spīti kafijai, jūtos tā, ka varētu pa ceļam uz bibliotēku vienkārši izslēgties. nu ka dajoš normālu asinsspiedienu, šis vairs nav izturams. kā jau vienmēr šādos gadījumos, gribētos kaut ko garsīgu no tālā veikala vai tirgus, varbūt izpaldēties upē, varbūt satikties ar vecmāmiņu, bet kas tev deva. pat doma par filmu ir noraidāma