ciba ir tāds interesants fenomens. dažreiz jau liekas - nafig to visu, kuru tas interesē, kādēļ man pašai vajadzētu par sevi (dažreiz pārāk) personīgu informāciju ļaut uzzināt citiem. un tad atkal es pārlasu vecus ierakstus, ja ir duka un laiks, no paša sākuma un skatos uz to kā savas dzīves dokumentāciju. reģistrēts šis tas, par ko pašai kauns, šis tas, par ko bija prieks un vēl joprojām silda, šis tas smieklīgs, šis tas skumdina. ciba vienmēr pa rokai, ja kas tiešām sāpina, ja vajag izlikt dusmu, ja draugi tālu vai paši savās sāpēs. tas vien ir iemesls, lai neizdzēstos (tāpat būtu jādzēšas atpakaļ). ja kaut ko nevari noturēt pie sevis, bei skaļi teikt baidies. dažreiz man šķiet, ka draugu lapa par manu pēdējo gadu dzīvi zin daudz vairāk par tuviniekiem
tādēļ mani katru reizi pārņem nīgrs 'diez-ko-tam-vajag' izbrīns katru reizi, kad piedraugo kāds, ko irlā nepazīstu

visi cepas par miesassodiem un cietumsodiem. man šķiet, ka sodīšana ir kaut kas ļoti nepareizs - kā vispār var kāds kādam noteikt soda mēru, ir taču tik daudz pārkāpumu, par kuriem nesoda, lai arī citi emocionāli smagi cieš, ar kādām tiesībām kāds kādu citu tiesā. no otras puses - noteikumi vajadzīgi, kārtībai jābūt, jo ir taču indivīdi, kas saprot tikai brutalitāti, pārspēku un vardarbību. arī kultūrās, kur soda smagi un nevilcinoties, sabiedriskā kārtība ir hm, kārtīgāka, man ir diezgan neskaidrs viedoklis šai sakarā. es nezinu, kā ir labāk, es tikai jūtu, ka no domas par cietumsodu vai miesassodu, ja tas jāatiecina uz pašas personu kuņģis sažņaudzas un paliek tā vārīgi pakrūtē.
laikam vispareizākais man šķiet izvēlēties negrēkot un nepārkāpt likumus - nezagt, nenokaut un nekrāpties, jo, ja reiz soda mēru nevar izvēlēties, pats savas rīcību un attieksmi tomēr var.
/mazāk izplatītos gadījumos, kad kādu nepatiesi notiesā šoreiz neiedziļināsimies, ja.

santehnikas karma - kojās abas izlietnes grasās aizdambēties. noteces ātrumu nav ietekmējusi dubultā sodas un etiķa profilakse
bail pat iedomāties, kas būs tālāk

mani nebeidz fascinēt ziņas - bērns ar sešām kājām, pensijas vecuma paaugstināšana, kakā-lalā, izvarošanas un cietuma darbinieki, vai ir vēl palicis kāds medijs, kas saturīgi, netendenciozi un gramatiski pareizi* pasniedz ziņas, vai tas ir patērētāju debilitātes pierādījums?
saprotu jau, ka par informāciju jāmaksā, es būtu gatava maksāt, bet līdz šim neesmu atradusi nevienu informācijas avotu, kas nekaitinātu, tā nu iztieku ar retu ielūkošanos dažos portālos

* ciba ir ciba, katrs lai raksta kā grib un kā sanāk, man pašai daudz ortogrāfijas, sintakses un stila kļūdu, bet ieraugot rakstu, kuram pat virsraksts nepareizs (vai cilvēkam, kurš ar spalvu pelna naudu tiešām ir tik grūti iegaumēt, ka aiz 'nav' un 'trūkst' jālieto ĢENITĪVS) tiešām [ar visu manu milzu cieņu pret drukāto vārdu] gribas atrast to cilvēku un zvetēt ar konversācijas vārdnīcas sējumiem, kamēr tie no vāciņiem izveļas


njā, kā tur bij ar tiem miesas sodiem

kā varēja tutruba atrast tos daudzos smieklīgos video ar reklāmām 10 minūšu garumā?