ciba ir tāds interesants fenomens. dažreiz jau liekas - nafig to visu, kuru tas interesē, kādēļ man pašai vajadzētu par sevi (dažreiz pārāk) personīgu informāciju ļaut uzzināt citiem. un tad atkal es pārlasu vecus ierakstus, ja ir duka un laiks, no paša sākuma un skatos uz to kā savas dzīves dokumentāciju. reģistrēts šis tas, par ko pašai kauns, šis tas, par ko bija prieks un vēl joprojām silda, šis tas smieklīgs, šis tas skumdina. ciba vienmēr pa rokai, ja kas tiešām sāpina, ja vajag izlikt dusmu, ja draugi tālu vai paši savās sāpēs. tas vien ir iemesls, lai neizdzēstos (tāpat būtu jādzēšas atpakaļ). ja kaut ko nevari noturēt pie sevis, bei skaļi teikt baidies. dažreiz man šķiet, ka draugu lapa par manu pēdējo gadu dzīvi zin daudz vairāk par tuviniekiem
tādēļ mani katru reizi pārņem nīgrs 'diez-ko-tam-vajag' izbrīns katru reizi, kad piedraugo kāds, ko irlā nepazīstu