no visām tām lietām, ko es nekad nepiedzīvošu man visvairāk žēl nevis eksotisku gadsimtu, vietu, kur nekad neaizbraukšu vai nodarbju, ko neizmēģināšu, bet iespējas piecdesmit gadus mīlēt vienu un to pašu vīrieti, dalīt ar viņu dzīvi, dzemdēt viņa bērnus, izēst puspudu sāls un tomēr gribēt uz viņu katru dienu skatīties

vakar secinājām, ka dzīvojam piecstāvīgā komunalkā. diez kas notiks ātrāk - nokodīšu kādam galvu (kā Ozijs sikspārnim) vai adaptēšos.
tā jau nekas, bet šeit šodien lazarete un man tik ļoti gribas, lai arī mani kāds samīļo un palutina, lai var paniķoties

un vēl man šausmīgi pietrūkst Margo. kopš viņa aiziešanas no manas dzīves ir pagaisuši arī nemotivētie* lāča apskāvieni. un tas ir pa riktīgo bēdīgi

*nemotivētie, jo nav saistīti ar bēdīgu/priecīgu emociju paušanu, iekāri, sasveicināšanos

pēdējā laikā parādījusies vēlēšanāš klausīties dažādu nesaprotamu mūziku, air un depeche mode tikai popsīgākie piemēŗi. ar šausmām gaidu kas būs tālāk