vakar secinājām, ka dzīvojam piecstāvīgā komunalkā. diez kas notiks ātrāk - nokodīšu kādam galvu (kā Ozijs sikspārnim) vai adaptēšos.
tā jau nekas, bet šeit šodien lazarete un man tik ļoti gribas, lai arī mani kāds samīļo un palutina, lai var paniķoties

un vēl man šausmīgi pietrūkst Margo. kopš viņa aiziešanas no manas dzīves ir pagaisuši arī nemotivētie* lāča apskāvieni. un tas ir pa riktīgo bēdīgi

*nemotivētie, jo nav saistīti ar bēdīgu/priecīgu emociju paušanu, iekāri, sasveicināšanos