šodien bijām Ziedoņdārza parkā piknikā. zied zeltstarītes, baltie, dzeltenie un lillā vizbuļi un cīrulītes (tagad es beidzot zinu, kā izskatās šīs puķītes, kas tik populāras zināma literatūras posma dabas aprakstos). ēdām visādus gaļas izstrādājumus, pār Lielupi skatījāmies uz makšķerniekiem. uz mirkli mūs apraudzīja takša kucīte - lietišķi izmangoja ādiņas un ribu kauliņu, kauliņu ierušināja pērnajās lapās un, par mums zaudējusi jebkādu interesi, aizrikšoja tālāk. [darīšanas, saprotiet paši]

šodien tāds 'zdes oblaka zadevajet veršinami' noskaņojums :(

laikam strauji noslīdējis cukura līmenis un jāieēd kādas končas.

patiesībā mani mūsu sabiedrības inertums biedē. jo, ja tā padomā, ar kādiem cilvēkiem mēs kopā dzīvojam, visiem tiem perversajiem dzīvnieku mocītājiem un sievu sitējiem, kam daudzas man subjektīvi nepieņemamas lietas šķiet baigi ok, jeb kā jūzeris jim teica: vērtību skalā ierindojas zem 'pilnīgi normāli', nu tad man šķiet, okei tas, ka mēs nesmaidam un nesveicināmies

un vēl man šķiet drausmīgi visi kūlas dedzinātāji. man tik ļoti žēl visu tārpiņu un kukainīšu, visu vardīšu, slieku, krupīšu un ķirzaciņu, visu kurmīšu un putniņu, kas iet bojā un sadeg.
to, ka tā ir kaut kāda iesakņojusies nedziedināma neprāta pazīme es atskārtu vienpadsmitajā klasē, kad klasesbiedrs, kurš gribēja iet uz biologiem, nodarbojas ar medīšanu [ģimenes ievirze] un pozēja kā dabas draugs paziņoja, ka tas esot normāli, vajadzīgs un dabai derīgs. un nekādi vatafak-tu-es-stulbs un citi prātīgāki, faktos balstīti argumenti viņu neņēma.

kaut kad lasīju vienu lubeni [nikolass evanss? spārks?] par vilkiem un tur bija termins vilku bučotāji, kā visi iesīkstējušie fermeri nicīgi apsaukāja visus diplomētos biologus
tad nu saprotiet, es esmu tāds tipisks vilku [insert noun] bučotājs.