it kā vajadzētu kaut ko iepukstēt, it kā nav skaidrs, ko tieši, laikam nedaudz jāpieklust

visdīvainākais šajā nedēļā bija asinsdunas piešņāktais vispārējais klusums. vajadzēja pasūtīt, lai māmiņa atved radio, citādāk bez kompja (kādam nav lieks monitors, apsolu saudzīgu apiešanos, mani kompja išūzi turpinās) es skumstu klusumā. un negribas pat dziedāt (rīlkīte sāp)

es ilgojos darbā iešanas un tā, kā kolēģis savā maigajā tembrā saka 'poi, lastačka, poi'
jo slimojot vienmēr pienāk tāds mirklis, kad gribas iet uz darbu

mans maziskais sievietes sapnis attiecībā uz to čali, par kuru jau sen pieklātos nedomāt (galu galā, cik var) būtu uzskriet viņa paralelajam blogam, kur viss par un ap mani vien grozītos un viņš tā ciestu, tā ciestu. bet arī mirkļos, kad uznāk maziskas vēlmes es diezgan labi apzinos, ka viņam tiešām vienalga. ne nu ir kāds blogs, ne kā. un tas tomēr nedaudz rīvē godam kantis, jo es taču esmu tik lieliska - skaista, gudra, labsirdīga un kas par to, ka nedaudz ķerta. man pat krūteža ir vietā! visticamāk, ka šīs manas regulāri uznākošās intereses pamatā ir tas, ka viņš tiesām nav ieienteresēts (no otras puses - kādēļ lai būtu, cilvēkiem ir tiesības arī mani nemīlēt un negribēt), kā smejies - intereses trūkums garantē intereses ilgstamību un kurtuāzās mīlas noturību

un vēl es arvien neatlaidīgāk gribu uz Parīzi. Pariž, mon amūr, kā sacīt jāsaka
un sapņos arvien biežāk ienāk ceļošanas motīvs, kad es viena un laimīga klīstu pa Zagrebas, Prāgas vai Varšavas ielām un esmu tik laimīga, ka kaut kur dziļi krūtīs nedaudz notrīs