visdīvainākais šajā nedēļā bija asinsdunas piešņāktais vispārējais klusums. vajadzēja pasūtīt, lai māmiņa atved radio, citādāk bez kompja (kādam nav lieks monitors, apsolu saudzīgu apiešanos, mani kompja išūzi turpinās) es skumstu klusumā. un negribas pat dziedāt (rīlkīte sāp)

es ilgojos darbā iešanas un tā, kā kolēģis savā maigajā tembrā saka 'poi, lastačka, poi'
jo slimojot vienmēr pienāk tāds mirklis, kad gribas iet uz darbu