palasīju cibu, palika slikti. tā fiziski šķērmi sametās. ne jau no tā, ko kāds rakstīja. ne jau no tā, ka esmu iesaistījusies. bet no tā, ka ir tādi cilvēki. šķērmi un žēlīgi un mazliet kauns
saite šeit:
http://klab.lv/users/chirkainais/220066.html

uzskates materiālam ievietošu arī foto. ar to pašu šausmīgi dirsīgo kaķi, kurā iegrūsta provinces mazturīgas ģimenes mēneša iztika. es varētu daudz un dikti par to visu uzrakstīt. par to, ko kaķis pie manis ir darījis, ko NAV, ko es esmu darījusi un cik ātri ir bijuši redzami rezultāti, bet no tā nav nekādas jēgas. ne es baltāka pataisīšos, ne kāds cits melnāks. man jau tad bija lielas aizdomas par to, ka tā varētu būt provokācija. un es uzķēros. un ziniet, nenožēloju. jo kā vispār var nožēlot par kādu, kas murrā blakus, sagaida pārnākot. tā dēļ ir vērts sevi pataisīt par muļķi un nožēlojamu radījumu. ja kāds ir bijis ciemos un saticis Pirātu arī sapratīs - kāpēc

man šķiet, ka avīzes vai žurnāla abonements ir lieliska dāvana Ziemassvētkos.
apsveru domu vecmāmiņai uzdāvināt jūrascūķi. viņai ļoti patika Flēra, tā tika pamatīgi lutināta un nodzīvoja 7 gadus (kas jūrascūkām ir diezgan lielas wow). citādāk es vienkārši nespēju izturēt tās runas par miršanu un aprakšanu. Inta viņu viereiz kaunināja, ka šogad jau nu tiešām tā kā pietiktu. (divas māsas, svainis, radinieces vīrs un šķiet vēl kāds no kaimiņu/draugu loka) un viņa kautrīgi piekrita pagaidīt vismaz līdz nākošajam gadam, bet neko jau nevar paredzēt, ja reiz bērni un mazbērni neskaitās, varbū šantāžu ar nāvi var atlikt mājdzīvnieka dēļ