es biju aizmirsusi, cik forši ir dzert vīnu dienas laikā, es biju aizmirsusi, cik ļoti man patīk bosa nova un tamlīdzīga mūzika, cik glāsmaini var skanēt vācu valoda, ka Brazīlija bija mana sapņu zeme, es biju tik daudz ko aizmirsusi, bet šovakar tā koncerta laikā es atcerējos. duetam Avocado (man rociņas par līku lai uzguglētu kādu dziesmu priekšstatam) izdevās man atgādināt visas tās jaukās fantāzijas, kas bija mazliet piemirsušās. nu un kas, ka man bija crush on somebody, nu un kas, ka es to somebody neapsveicu dz.d. kas bija kaut kad apmēram tagad vai septembra šajos pašos datumos, jo ir taču tik daudz cilvēku šai pasaulē, tas nekas ka daļa muļķu tagad ir Īrijā, ir taču iespēja, ka es satieku kādu daudz daudz īpašāku

sīkajam ir dīvainākais nosacījuma reflekss, ko esmu novērojusi - tiklīdz sāku mīlināties ar Irmu, viņš sāk murrāt. pat ja Irma nemurrā, pat ja viņa aiziet prom, sīkais ietiepīgi turpina murrāt

es nevaru ciest visādus vīrišķus, kas līkām rociņām gramstās gar manu supergudro fočiku. sagroza rādītājus, nesajēdz argrozīt atpakaļ un pat tik nejēdz kā pateikt - zini, man tur kaut kas laikam sagrozījās. esmu dusmīga
visi pidriķi!

meitenes, nekad nekad nekad nesauciet sevi par kaķu vecenēm un nepierunājiet sev vecmeitību kaķu lokā, vientulīgi dziedot šamiem šūpuļdziesmas.
es biju ciemos pie vienas kaķu tantes, tas noteikti nebija raksturīgākais vai šausminošākais piemērs, kas dzīvē iespējams, bet jūs visas man pārāk labi patīkat, lai es jums to novēlētu. un vēl - es nemaz neesmu tik ļoti nojūgusies uz kaķiem un nemaz neesmu tāda īsta kaķu vecene, ja