un vēl es aiziešu uz Baltijas papīru nopirkt skaistu košu (bet varbūt nekošu) papīru, ko likt pie sienas (tādu kā improvizētu planšeti, ja) un tad tur lipināt visādus niekus iedvesmai un lapiņas ar filmām, kas jānoskatās un dziesmām, kas jānoklausās un visu un jebko citu, kas iedvesmo rudenim un krāsainai dzīvošanai
un receptes ar ēdieniem, ko iegūst no kabačiem, jo man ir divi milzīgi ienākušies un būs jāpadomā, kā garšīgi uztaisīt lai pēc divām ēdienreizēm jau negribas kabaci mest pa logu laukā un pašai kārt zobus vadzī

man ir zināmas ilūzijas par to, kas varētu uzlabot mikrovidi un pašsajūtu un atjaunot dzīvespireka un stulbo izdarību krājumus, bet tas noteikti skanēs muļķīgi un man šķiet, ka prātīgāk, veselīgāk un jēdzīgāk būtu sagādāt skaidas, iekurināt un beigu galā vnk sākt praktizēt ģitāru vai ne

"Ai, cik tā Irma ir skaista!" teica ealze, kad viņas šovakar pirmo reizi tikās. pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr es sāku pieļaut tādu domu, sākumā bija jāpierod pie tām krāsām kā tādām
kas pierāda to, ka skaistums IR subjektīvs, nemērāms jēdziens

kaku veidošanas pareizie un nepareizie algoritmi, bļa

šķiet es varētu izsludināt zupas virtuvi nē zirņu putras vakaru visiem frendlistes trūkumcietējiem un tiem, kam vnk kārojas zirņu
ir gan viens feils - nekur neesmu atradusi labu speķi, bet tas daļēji ir tādēļ, ka vismaz pusgadu ēdu tikai ekoloģisku superspeķi
bet var jau ar veģetāru mērcīti

izrādās, ka kopdzīve ar badakāsi nav tik vienkārša - esam nonākuši līdz ēdiena slēpšanas stadijai

lielā saķer sīko aiz kakla, nogāž uz grīdas, galvu novietojot tādā leņķī, ka iekost nevar, pakustēt ne tik, labākajā gadījumā var nikni šņākt
un tad, neliekoties ne zinis par spērieniem un spirināšanos cītīgi nolaiza vēderu

es gribu tādu cepuri, kā Lenija Kravitza mati Stilness of Heart klipā

vai ir zāles pret stresu? vai nekad netiks izgudrotas tāpat kā zāles pret vēzi lai farmācijas kompānijas varētu turpināt kāst piķi