esmu atpakaļ. un tas bija lieliski, lai arī ļoti karsti un pa ceļam bija jāpārvar kalni ar aizām vienā pusē /neraate seedeeja uz griidas, galvu iespiedusi sēdeklī un ik pa laikam izdvesa izmisušu vaivaivai/. redzēju hurmas kokus, kivi terases, granātābolus un vīģes un savvaļas kazenes un vīnogas un vienreiz pat guļammaisā nakšņoju pie Adrijas jūras. vienvārdsakot man gāja kolosāli un es esmu emocionāli salabota
I-hā!

ir neizsakāmi skumji, ka es nevaru nodot tālāk tās sajūtas, ko nevar vārdos izteikt. to prātam neaptveramo, pārpasaulīgo mīlestību un maigumu, to, ka tu, tāds mazs, niķīgs kukainis ieraugi, ka tu esi mīlestības vērts, ka ir kāds, kas ir tik neprātīgi tevi iemīlējis, ka saņem tevi savās plaukstās tad, kad tev ir visgrūtāk, kad tu sevi necieni, kad tu sevi nemīli, kad tu sevi šausti un tirpini un spīdzini. ka ir kāds, kas noglāsta, ieaijā miegā un saka: "nebaidies, es esmu šeit. tu esi man svarīga, tu esi daudz darījusi man pāri, bet es tevi esmu izcīnījis, es tevi esmu atpircis, es tevi esmu izvēlējies un iemīlējis un es tevi nekad nevienam neatdošu jo es tevi mīlu. es tevi aijāšu, es tevi ārstēšu, tikai esi ar mani"
tieši tik vienkārši un tik sarežģīti. to nevar izskaidrot, to nevar pamatot, to var tikai sajust un raudāt no laimes

lūdzu neuztvert iepriekšējo ierakstu kā demagoģisku sava viedokļa uzspiešanu un kareivīgu sludināšanu. iespējams, ka manā cibā turpmāk parādīsies daži tāda veida ieraksti, bet, to lasītājam tie jāuztver kā cilvēciskas personiskas pārdomas nevis mēģinājumi kādu pāraudzināt vai pievērst Vienīgajai Īstajai Ticībai or smth like that

un vēl es paspēju divreiz iemīlēties.
pirmoreiz mazulī, kas izskatījās pēc teletūbija - tādā apaļvaigainā, lielacainā, mīkstā pāris mēnešu vecā sīcī ar debesszilām acīm un tieksmi visu laiku bāzt pirkstus mutē. es vispār nekad ap svešiem bērniem neslienājos, man šķiet, ka svešu tantu uķipuķikādasmazascatiņasrociņasvaidziņiūūpuņķītis ir kaut kas drausmīgs, bērna personību traumējošs, bet to bērneli ieraugot biju beikta un pagalam un izbrīnījusies, ka viņa vecākie brāļi izauguši par tīri glītiem bērniem un tad, kad dziedamās daļas laikā viņš skatījās uz mani un izskatījās tik gudrs un saprātīgs un ieinteresēts manā necilajā centīgi rokas vicinošajā un dziedošajā personā, es izkusu peļķītē pie viņa kājām
un otrreiz tādā Jānī. viņš ir vnk lielisks, viņu vajadzētu kā eksponātu parādīt tām meitenēm, kas domā, ka visi vīrieši ir apšaujamas cūkas un kakumaisi vai ka visi pārliecinātie ticīgie ir neglīti, piņņainā pubertātē iestrēguši pārauguši pusaudži. viņš ir tik harmonisks, iekšēji un ārēji skaists, neiedomājami sirsnīgs cilvēks, visi bērni lipa ap viņu kā dadži. nu jā. bet tad, kad es sapratu, ko viņš man atgādina es ilgi raudāju, jo skumjas jau paliks vienmēr. un tad es sapratu, ka nemaz neesmu iemīlējusies, lai gan vēl joprojām esmu sajūsmā, ka esmu iepazinusies ar kādu tādu cilvēku