ir neizsakāmi skumji, ka es nevaru nodot tālāk tās sajūtas, ko nevar vārdos izteikt. to prātam neaptveramo, pārpasaulīgo mīlestību un maigumu, to, ka tu, tāds mazs, niķīgs kukainis ieraugi, ka tu esi mīlestības vērts, ka ir kāds, kas ir tik neprātīgi tevi iemīlējis, ka saņem tevi savās plaukstās tad, kad tev ir visgrūtāk, kad tu sevi necieni, kad tu sevi nemīli, kad tu sevi šausti un tirpini un spīdzini. ka ir kāds, kas noglāsta, ieaijā miegā un saka: "nebaidies, es esmu šeit. tu esi man svarīga, tu esi daudz darījusi man pāri, bet es tevi esmu izcīnījis, es tevi esmu atpircis, es tevi esmu izvēlējies un iemīlējis un es tevi nekad nevienam neatdošu jo es tevi mīlu. es tevi aijāšu, es tevi ārstēšu, tikai esi ar mani"
tieši tik vienkārši un tik sarežģīti. to nevar izskaidrot, to nevar pamatot, to var tikai sajust un raudāt no laimes