rīta stundai zelts mutē.
es to rīta stundu varu iztēloties kā apņurkātu nenosakāma dzimuma būtni, par kuras piederību sieviešu kārtai var spriest tikai pēc savalkātās kleitas un dāmu somiņas, no kuras dveš mazliet pēc alkohola un saguruma, kurai zelts mutē tādēļ, ka kāds godīgs pilsonis rīta neapzinīgumā aizkaitinājumā par to, ka pārāk agri pamodināts izsitis viņai zobu
bet par spīti tam viņa nedusmojas un vienmēr smaida

apmēram tādu, kā šai bildītē, tikai bez plakātiņa un laipni pazemīgu skatienu

savstarpējo simpātiju pamatā noteikti ir tas, ka no visiem kaķiem - baltiem, rižiem, strīpainiem, ziliem, trīskrāsainiem, man vislabāk patīk lieli, pinkaini, ērcīgi un melni (vienkrāsaini) kaķi

nezinu kāpēc, bet man vienmēr vairāk gribējies uzkāpt nevis Everestā, bet K2, kurš, kā izrādās nav pārāk tālu no turienes. varbūt pie vainas kāds romāns par alpīnistiem (bija tāde periods, kad kāri lasīju visu daiļliteratūru par kalniem) tikai pēc tam, kad vakar palasīju Geo, es saprotu, ka tur nav diži daudz romantikas - jāsvīst, jāstiepj, nedrīkst tizloties, jāuzkačājas un beigās skatu īsti nevar redzēt, jo tu nabags izskaties pēc mušas un gan jau jūties arī līdzīgi. es drīzāk uzkāpšu kādā citā kalnā - tādā, kur skatu neaizsedz milzu brilles un skābekļa aparāts un nav ne miņas no stratosfēras. nē, paldies - es labāk palieku pie, munameģiem, kaut arī skats nav tik grandiozs un jākāpj drebelīgā tornī. arī Munameģī, protams, var nomirt, bet ne jau no lavīnas vai iekrītot aizā



btw - tā ir, ka nosaluši cilvēki paliek par akmeņiem?