es zinu, ko man var uzdāvināt vārdadienā - Grejas anatomijas (tur ir Patriks Dempsijs) vai Bordertaunas visas sezonas dažos diskos. derētu arī kāds cits ne pārāk traģisks, ne pārāk jēls seriāls. bez neizskaidrojamiem faktiem, vardarbības, ar jokiem un romantiku. derētu arī m.a.s.h. (bij tāda lazarete) vai a-komanda. vai tas pats dakteris hauss /kgan dakterseriāls tālu no civilizācijas un ārstiem varbūt nav tā labākā doma. man ir dzīva iztēle/
kaut ko jauku ar ko vientuļai sievietei aizpildīt garus ziemas vakarus. bafija un amulets ir jauki, bet pārāk bailīgi, 6 feet under - pārāk drūms, bet lost man šķita vienkārši garlaicīgs, ar piespiešanos noskatījos tikai trīs sērijas

un tad, kad tu, cilvēks, esi visneaizsargātākais, atver acis un tur viņš ir - rīts

un vēl mani uzjautrina dāmas, kas, sakacinājušas čaļus savā gāz-mani-vēkšpēdus autfitā spēlē pārsteigtās un pat apvainotās, ja kāds ir devis zināmu mājienu
un aizvainojas vēl vairāk, ja kāds par sakacini-un-palaid sportu pazobojas. jo tas var būt arī balzāms dvēselei
tā laikam ir iekārtots, ka starpdzimumu attiecības ir kaut kas starp šahu un dubļu reslingu

man jau likās, ka dekstera sākums man kaut ko atgādina. tagad es esmu pilnīgi pārliecināta, ka dexter un grey's anatomy ir kāds kopīgs svarīgs darbonis
kaut vai tie sākuma kadri

man pārgāja tā drausmīgā paralīze. citādāk krasu mētāšanos no panikas uz apātiju nevar nosaukt. parunājos ar Gulbiņu, paskatījos ciema bildes un nomierinājos. varbūt beidzot arī ar darbiņiem tikšu kaut kādā jēgā citādāk nesapratu ko ķert un ko grābt un rezultātā nedarīju vispār neko. veģetēšanu Zanes zvilnī un trulu blenšanu žurnālos vai kompī var neieskaitīt