ir kaut kas tik ļoti pareizs tajā, kā svētdienas rītā pie melnās tējas krūzes skan acdc

un dziesmiņa par džeku ir dziesmiņa par pokeru

mani cibā reizēm mulsina tas, ka, ieklīstot kāda žurnālī var lasīt ierakstus un skudriņas skrien tādēļ, ka tas ir tik ļoti pazīstami, tik ļoti par mani. un tad tu, cilvēks, nesaproti kur likties un vai draugoties vai ne. ir vienkārši tad, ja žurnālis ir žurnālis ar izdomātu vārdu un personu - var lieliski izlikties, ka šī vietne ir izteikti anonīma. bet, ja reiz izdomātā persona kaut reizi ir satikta, parādās minstināšanās un knibināšanās. un ētiskie motīvi - nekad jau nevar zināt, vai sakrīt goda kodekss un izpratne par uzticēšanās nozīmīgumu. un vai es gribu, lai tieši tas cilvēks var lasīt vecumvecus un lielākoties jau izbijušus sīkumus
un vai vēlme lasīt turpmākos ierakstus ir lielāka par kautrību un to sajūtu, kam īsti nav vārda

un vēl man ir jautājums - manā sejā var lasīt kā atvērtā grāmatā vai kā?

vēl man patīk tas, ka Sniedziņš, par spīti tam, kas starp mums abiem pa dienu noticis - vai es viņu esmu burzījusi, ignorējusi vai iepērusi, vakarā vienmēr ar uzstājīgu mr ielec gultā un lien ņurkāties

Sestdienā Kārlis Lācis stāsta par orientēšanās sportu. man tas vienmēr ir šķitis dikti stilīgi. forši, ka ir kāds, kas uzņemas to popularizēt nevis čīkst, ka dubļi, brikšņi, ērces, trakumsērga - fui

tāpēc, ka es neprotu nodalīt ķermenisko no neķermeniskā
un tā, ziniet, ir labi. gan garlaicīgi, bet labi

labi, ka ir freakart un viņa radio

un vēl man šķiet baigi interesanti tas, kādu frendlisti katrs cibiņš sev ir izveidojis. tas ir apmēram tāpat, kā zināt ko viņš/viņa ēd brokastīs

man gribas vai nu kādu dēlaitu vai kašķēties vai pat nezinu ko vēl
laikam visjēdzīgāk būtu noskatīties gaišo atmiņu mūžīgo starojumu, bet tad es atkal šņurkāšos

man mazliet nāk miegs, bet es negribu iet gulēt, jo tad es atkal būšu bezspēcīga un viņš uz mani kliegs.
es to vīrieti neesmu satikusi gandrīz divus mēnešus, ja neskaita to nejaušo reizi pie jāņa rozes, bet viņš vienalga mani šad tad vajā murgos

un jā, man patiešām žēl, ka botāniskie dārzi savās svinamdienās nerīko tādas akcijas kā zoo