bija toreiz tas ugunsgrēks, un tas ir drausmīgi. bet drausmīgi ir arī tas, ka viņu kaķis ir patversmē un viņam tagad nav māju
katram vajag mājas

šodien es nesaprotu kur mani sevi likt un ko ar sevi darīt
tieši par spīti tam, kas būtu jādara un jānoorganizē un jāīsteno un jāsarunā
tikko es no vienas bedres esmu (gandrīz) izrāpusies, jau atkal rauj atpakaļ, bet tas nekas, es pati sevi esmu šai saitē iesējusi un saite ir īsa un pavada grauž, bet tā ir labi, tā tam ir jābūt, tā tam būs būt. varbūt kādreiz nopirkšu sev garāku pavadu un lielāku voljēru, jo nepatīk, ka grauž, bet es vismaz zinu, ka esmu dzīva un elpoju un ka diena ir īstāka nekā nakts murgi ar kliedzienos izvaikstītām sejām

nez vai man vajadzētu jums stāstīt, kā ciršļojos ar meistara izsaukšanu. patiesībā jau nav diži ko stāstīt - izsmīdināju, samulsu, samulsināju, sastostījos, stādīju priekšā savus aparātus, nepilnīgi aprakstīju simptomus un, paldies dievam, nepaspēju izstāstīt, ka pati šo to biju atskrūvējusi un papētījusi.
kad to paziņo sieviete, vīrieši vispirms uzjautrinās, paņirgājas, apvaicājas vai atslēdzu no elektrības un tam visam pa vidu krīt nelielā panikā. vīrieši ir trausli radījumi, pret viņiem jāizturas saudzīgi. jo īpaši tad, ja tie ir meistari, kas padzirdot to, ka namamāte pati ņēmusi skrūvgriezi un rakņājusies ierīcē var pēkšņi izdomāt, ka ir dikti aizņemti un cits meistars ar to tiktu galā labāk

es pazīstu dažus patiešām krietnus cilvēkus. dažiem palaimējas piedzimt labiem līdz kaulam. viengabalainiem un tik labiem, ka varētu vai apprecēt tādēļ, lai vienmēr būtu blakus
šodien man pašai arī gribas būt tādam cilvēkam. līdz kaulam labai, bez ne vienas netīras šķiedras, bez šaubu ēnas un savtīguma kripatām
tik pārpasaulīgi labai, ka mazliet bail. bet tādiem cilvēkiem ir ļoti grūta dzīve. tā paša krietnuma un atbildīguma dēļ
es esmu labs cilvēks, bet šobrīd sagribējās būt pavisam krietnai, bez šaubu ēnas, bez paštaisnuma, bez egoisma, tikai īsteni labai un krietnai kā nu es nezinu kam