esmu jau tik ļoti pieradusi turēties kā vīrs un varoņoties, ka citādāk gandrīz neprotu, bet tagad gan ietriekšu divus aspirīnus un izsvīdīšu sārņus. un niķīšus. nevis pasaules galam /lol/, bet encifalītam par godu. man vajag to sasodīto pretpoti un jau pirms aizbraukšanas. vēlams piektdien

veselība ir dārga štelle. visās nozīmēs

sievietes mīl ar ausīm, ja. es tagad mūžīgu mīlestību apsolītu vīrietim, kas man izmasētu austiņas

un ja vēl atnestu dzērvenes vai upenes vai upeņu ievārījumu, es tak viņu noprecētu, ja varētu vienoties par ikdienišķu karstas elpas pūšanu pakausī un šņākuļošanu
/kopš krācošā kaimiņa pārvākšanās mani ir apsēdis bezmiegs. dodiet man vīrieti, kas krāc. vislabāk kaut kur kaimiņos

man jau četrus gadus nav televizora, neizskatās ka vispār kādreiz būs, toties internets mājā nāk pa kabeļtv vadu
horošo živjom

intuīcijai vienmēr ir jātic, tas ir vienīgais bauslis sekularizācijā iegrimušajā pasaulē, bet es negribu nekādas transcendentālas patiesības, es gribu atrast un nomainīt uzstādījumus, lai varētu saspraust vadiņus un cibot no vienīgās vietas kur vēlos atrasties, tikai uz tādu dāvanu kā klikšķis un pāris bezapziņas stundu nav vērts cerēt un iespēja zvans draugam nav iekļauta akciju paketē
ja es tā turpināšu man arī nebūs vairs kam piezvanīt un jo ilgāk es ieturu mūžīgo neiejaukšanās/neitralitātes kursu, jo vairāk atbirst un mazāk paliek, bet es nespēju citādāk, man nav tiesību būt citādāk
mana tarbā jau iekrājušies daži necilājami akmeņi, bet es nevaru ne velt ne celt ne drupināt, mums pašiem katram savs jāceļ jāveļ jādrupina tikai manā iemetušies ķirmji un man tie ķirmji sāp kaut arī es tā labā neko nevaru darīt