intuīcijai vienmēr ir jātic, tas ir vienīgais bauslis sekularizācijā iegrimušajā pasaulē, bet es negribu nekādas transcendentālas patiesības, es gribu atrast un nomainīt uzstādījumus, lai varētu saspraust vadiņus un cibot no vienīgās vietas kur vēlos atrasties, tikai uz tādu dāvanu kā klikšķis un pāris bezapziņas stundu nav vērts cerēt un iespēja zvans draugam nav iekļauta akciju paketē
ja es tā turpināšu man arī nebūs vairs kam piezvanīt un jo ilgāk es ieturu mūžīgo neiejaukšanās/neitralitātes kursu, jo vairāk atbirst un mazāk paliek, bet es nespēju citādāk, man nav tiesību būt citādāk
mana tarbā jau iekrājušies daži necilājami akmeņi, bet es nevaru ne velt ne celt ne drupināt, mums pašiem katram savs jāceļ jāveļ jādrupina tikai manā iemetušies ķirmji un man tie ķirmji sāp kaut arī es tā labā neko nevaru darīt