patiesībā tas, ka man tagad ir kaķis ir dziļi ironiski. man vienmēr labāk patikuši suņi. nē, nu kamēr maziņi, visi kaķīši ir jauki. pirms izaug par egoistiskiem, atriebīgiem monstriem, kas čurā ciemiņu apavos vai skrāpē ka nemetas. mums gan neviens tāds nav bijis, bet stulbi gan. tieši tādēļ es nebeidzu vien brīnīties par to, ka mans kaķis ir jauks, nāk, kad sauc, ir ņurcāms kad vien man ienāk prātā, stulbs nav, iet tur, kur es eju. nu gandrīz kā suņuks, tikai murrā

nopirku kolosālu iesaiņojamo papīru. ar sniegavīriem. sarkanu un zilu. šausmīgi jauku. tā vien gribas kādu dāvanu iesaiņot. uz nākošajiem ziemīšiem, piemēram
un strīpainu nagu vīli
un vārīšu sarkanu dzērveņu morsu un lakošu nagus un iekrāsošu kopētās lapas sārtām, koši oranžām, zaļām un dzeltenām līnijām
šī ir košo strīpu diena