[..] Sīzifs ir absurda varonis. Viņš ir tāds gan savās kaislībās, gan mokās. Dieviem mestais nicinājums, naids pret nāvi un dzīves mīlestība sagādā Sīzifam neizsakāmas ciešanas, un tā ir maksa par šīs zemes priekiem. Par Sīzifa turpmāko dzīvi pazemes valstībā vairāk nekas netiek stāstīts. Mīti jau tāpēc arī pastāv, lai rosinātu iztēli. Un tomēr mēs redzam, kā saspringst viņa ķermenis, lai izkustinātu no vietas milzīgo akmeni, lai to veltu un balstītu un kopā ar to rāptos pa nogāzi arvien augstāk un augstāk. Mēs redzam pārvērsto seju, akmenim piespiesto vaigu, redzam, kā plecs balsta zemēm klāto milzeni, kā, to balstot, pārvietojas kājas, kā to atkal un atkal tver zemēm aptraipītās rokas. Un, lūk, pēc ilgā sasprindzinājuma, kas mērāms vienīgi telpā bez debesīm un laikā bez dziļuma, mērķis beidzot sasniegts. Un tajā pašā brīdī Sīzifs redz, kā akmens veļas lejup bezdibenī, no kura viņam atkal vajadzēs to velt augšup līdz virsotnei. Un Sīzifs dodas lejup.
No franču valodas tulkojis Andrejs Līcis
/fragments/

es esmu nobeigusi gandrīz visas puķes. tropiskās lōģiski, ka nosala, pat vārdadienas kaktusam aiz aukstuma apbira ziedi; tās, uz kuru lapiņām nekādā gadījumā nedrīkst liet ūdeni tika saslapinātas un lapas nopuva; balzamīne nobeidzās nedēļas laikā; bambusu kaķis nospēlēja aiz ledusskapja, kur tas sažuva čokurā; naudas kokus viņš vistiešākajā no nozīmēm ēd nost un ķeckā ar nagiem /un par šī semantisko nozīmi es baidos pat iedomāties/. tie daži renegāti, kas ir izturējuši laikam dzīvos ilgi. pat kopdzīvē ar mani.
man ļoti ļoti patīk puķes, bet neko vairāk par svaigajiem lakstiem un padlaiku tradicionālajām puķēm-kalniešiem es tiešām neesmu pelnījusi

ja notiktu pēc tiesas un taisnības, mūsmāju santaklausam zem tās žagaru nastas reimatisms piemestos.

Nav visā Venēcijā tik daudz laivu staltu
Un Birgai austeru un zaķu Šampaņai
Un lāču Savojai un govju Bretaņai,
Tik arī Temzai nav gar krastiem gulbju baltu,

Tik mūsu baznīcai nav siržu kopā kaltu,
Tik tautu dažādu trūkst arī Vācijai;
Tik goda Spānijā nav ciltij augstākai
Un galmā nevar uziet tik daudz glaimu saltu;

Tik zvēru Āfrikā sev migas nesavij
Un tik daudz partiju nav brīvvalstij,
Tik Romā atlaidu mums nenokrīt par balvu,

Uz tik daudz skopībām pat praktiķim nav prieks,
Tik argumentu neslēpj sevī zinātnieks,
Cik manai mīļākai iet iegribu caur galvu.

/atdzejojis E.Virza/

šī ir viena no tām dienām, kad gribas klausīties tikai ko ģeniālu. keidža 4'33" pārmaiņus ar gevina braiersa jesus blood never failed me yet
es nevaru sparast, kurš man patīk labāk

patiesībā vielgāk par problēmu izgudrot ir tikai lielu maigi rōzā sapni.
un pēc tam tādu pārsprādzināt