es tikko uzzināju, kā tas ir - piedzimt no jauna. pēc tam, kad biju sapratusi, ka jau apmēram stundu vazājos apkārt bez dokumentu mapes, kurā ir visi, PILNĪGI VISI kopētie materiāli un uzmetumi un visi citi materiāli kursa un bak. dabiem. un tad, trīsreiz izskrējusi visus, VISUS kabinetus, kur šodien bijām un neatradusi, kafejnīcā apjautājoties un atrodot, aiz laimes gandrīz apraudājos

ja vislaik bija maratons, tad tagad sākas pēdējā posma sprints tieši pirms finiša taisnes. jāiedzen, sporta valodā runājot.
bet ir arī šis tas pozitīvs. dokumenti atradušies, bakdarba plāns atrādīts un tā teikt pieņemts, vakariņās būs vista un vēl šis tas garšīgs un raura piedevām. dzīve ir gandrīz ka skaista

Jūs jautāsiet, kā man še klājas,
Ar ko man nodarbināts prāts?
Pirms beidzu, man vēl jāapstājas:
Mans domu virziens tagad tāds:
Uz galda grāmata man kāda,
Ko roka katru dienu šķiŗ.
Kā vāka zelta burti rāda,
Ka tas mūs` mīļais Puškins ir.
Gandrīz ik brīdi viņu lasu,
Viņš mani maigā tīklā tur;
Pilns mēness bijības es prasu:
Kā tu tik skaistas dzejas bur?


/E.Virza/

(..)Velti gribat mani izzobot, ka man atstājamas dāvanas cilvēcei un savai tautai. Cilvēce ir okeans, kuŗā drīkst iebraukt tik lielākie kuģi. Manas dāvanas ir niecīgas, un, likdams sevi visu uz spēles, varu tik visu pazaudēt, bet neko iemantot. Jācenšas tik ierīkot dzīve tā, ka varētu sasniegt to, ko prasa mana mūza un to, ko gars. Cik bēdīgi arī nav atstāt savu kapu bez pieminekļa, bet Iznīcības priekšā ir vienāds Šekspīrs un es. Es gan labprāt sapņoju par mākslu, kā par klints krastu,
pret kuŗu tumšs un drošs
Dimd laiku sitiens nerimstošs,
bet tā ir lepnība - ērmota puķe, kuŗa tik labprāt uzplaukst mirstīgo smadzenēs.

/E.Virza 1909.gada aprīļa vēstulē V.Dambergam/