dažreiz man gribas tik vien kā aplikt rokas viņam ap kaklu, iekārtot degunu matiņos aiz auss, cieši cieši piespiesties un klusi elpot.
dažreiz es zinu - īstā dzīve ir tur
dažreiz man gribas tik vien kā aplikt rokas viņam ap kaklu, iekārtot degunu matiņos aiz auss, cieši cieši piespiesties un klusi elpot.
dažreiz es zinu - īstā dzīve ir tur
tas, ka es neprotu krāpties man nāk tikai par ļaunu. cītīga biļšu pirkšana i tramvajos i autōbusos, bibliotēkās nešmaukšanās ar datumiem pat tad, kad varētu nomuhļīt uz mēneša nepareizu uzrakstīšanu.. protams, mani gandrīz ķer sirdstrieka tajās retajās reizēs kad es par spīti aizliegmam ielienu traukos caur angļu, franču, krievu, lietuviešu, respektīvi dajebkādu citu saitu - .lv ir nobloķēts un es zinu, ka biblotekāre pār plecu kontolēt nāk tieši seit, jo mana mugura noteikti izskatās aizdomīgi vainīga un nožēlas pilna, nemaz nerunājot par tramīgo plecu līniju, kas prasmīgi rada iespaidu par asaru lēkmes flirtu ar matu cirtām
pasniedzējiem gan puslīdz melot esmu iemācījusies. jeb, kādas kursabiedrenes vārdien runājot - radīt pareizo iespaidu ;) pat bez tik acīmredzamām blakusparādībām kā stosteklis vai sarkani melu pleķi uz vaigiem
dažreiz pašas godīgums mani pārlieku nomoka
lai jūs nesatrauktos, jau iepriekš ziņoju, ka būšu Viļņā. konferencē. pārgudri runāšu, uzvilkšu savu satriecošo topu un lauzīšu nabaga puisiešiem sirdis ka nemetas..
vienīgi, ka pastaiga pa galerijām iet secen un itāļu vakars. bet tā jau ir - visu gribēt gan var, bet dabūt ir pagrūti.
bet jūs turaties, ja?
man nepatīk smēķēt, tā pēcgarša ir gandrīz tikpat riebīga kā pēc kafijas, un tomēr tajā visā kaut kas ir. tāpat kā ģeniāliem tekstiem, kas rodas naktīs un pazūd līdz ar update journal nospiešanu miegā. tu pamosties, jūties izdarījis ko labu un aptver, ka viss gājis zemapziņas dzīļu zudībā