liekaties takš baļļā! izrādās, mani pat ar atbildi nav jāpagodina.
labi. paši vainīgi.

vakar vakarā bij padomā labas lietas, kas jāiecibo. par to, ka ir mums tādi mīmi, tik īsti, ka mirklī, kad izdzirdi viņu balsi no pārsteiguma nespēj attapties un to, ka jelgavā dzīvo puisietis, kurš izskatās ļoti līdzīgs džeikam gilenhālam. nu apmēram tā, kā donnijdarko vai labajā meitenē, tikai labāk, jo īsts un foršs pac par sevi. par to, ka pasaule ir ļoti maza un šķietami saraujas, jo cilvēki laikam tiešām ir kaut kādā veidā saistīti paši to nezinot. un šorīt redzēju meža vizbuļus. i dzeltenus i baltus. un ka milzīgas sniegpulksteņu dobes vecām mājām piešķir nostaļģisku skumju auru. un par to, ka sievietes iespējams ir veiksmīgākie radījumi uz zemeslodes. nu kā - ļoti iespējams, ka dzīve, kas ir pāris nedēļas ievilcies murgs gaišā dienas laikā ar neiespējami riebīgu pavērsienu nonstopu galu galā izrādās vien nieka pms piemēram un ka patiesībā viss ir baigajās bumbās.

fenomenālā veidā es vienmēr uzķeros uz vecā labā 'tev tur ir netīrs' joka. pat, ja zinu, ka ir 1.04

es laikam tomēr esmu sarūgtinājusies un savīlusies. pat ne par to, ko man vai kā man, bet kaut ko ne īsti saprotamu, vienkārši sajūtu, ka mani smagi čakarē. varbūt atkal kaut ko esmu ne tā uztvērusi un no mušas izpūšu ziloni un raizējos nevietā par mūsu/sabiedrības attieksmi pret kaut ko augstāku (?) un esmu nobažījusies ne par kaut ko mistisku, ko no tā visa vēl neesmu spējusi izsecināt. varbūt es vnk esmu vīlusies kādā jaukā cilvēkā un kārtējoreiz viss notiek reizē. un ka tas viss ir tikai tādēļ ka.. nu, jo.. ai, nezinu

lamb. gabriel