vakar vakarā bij padomā labas lietas, kas jāiecibo. par to, ka ir mums tādi mīmi, tik īsti, ka mirklī, kad izdzirdi viņu balsi no pārsteiguma nespēj attapties un to, ka jelgavā dzīvo puisietis, kurš izskatās ļoti līdzīgs džeikam gilenhālam. nu apmēram tā, kā donnijdarko vai labajā meitenē, tikai labāk, jo īsts un foršs pac par sevi. par to, ka pasaule ir ļoti maza un šķietami saraujas, jo cilvēki laikam tiešām ir kaut kādā veidā saistīti paši to nezinot. un šorīt redzēju meža vizbuļus. i dzeltenus i baltus. un ka milzīgas sniegpulksteņu dobes vecām mājām piešķir nostaļģisku skumju auru. un par to, ka sievietes iespējams ir veiksmīgākie radījumi uz zemeslodes. nu kā - ļoti iespējams, ka dzīve, kas ir pāris nedēļas ievilcies murgs gaišā dienas laikā ar neiespējami riebīgu pavērsienu nonstopu galu galā izrādās vien nieka pms piemēram un ka patiesībā viss ir baigajās bumbās.