nesen noskatījos "A Little Chaos". jo Keita Vinsleta, Versaļa un dārzi un man ļoti patika. visvairāk aizkustināja aina galmā, kad visas dāmas klusi pieminēja savus mirušos bērnus. tajā mirklī biju ļoti pateicīga tam, ka es un manu bērni dzīvojam šobrīd. ar mūsdienu medicīnu. un vienlaikus man tā šķita mīļākā un siltākā epizode visā filmā. apmēram tāda sajūta ir arī cibā. ka tā ir tā vietiņa, kur klusi pasērot, pasāpēt, padusmot, paizsamist un kāds saka 'es zinu', cits 'es arī' un cits ja ne ko citu, tad vismaz kopīgi paklusēt pirms sasist plaukstas un atkal būt priecīgiem jo skumt ir aizliegts

tā kā paldies jums par kompāniju un par komentāriem