pirmajās dzemdībās man bija superīga vecmāte. humorīga, mierīga, no-nonsense, nu tāda mana ideālā vecmāte. un tad vienu nakti man bija tāds kā sapnis, tāds kā flešbeks, kad es skatos viņai acīs un viņa saka 'Spied!' un es vispirms sasprindzinos un elpoju un spiežu un tad aizelsusies viņai saku 'kas te notiek?' 'kā kas? - tava meitiņa dzimst' 'kā dzimst???! viņa jau piedzima. divas' un to apjukuma sajūtu nevar izstāstīt, jo ķermeniski viss bija kā pa īstam, tikai bez sāpēm. tasir - zem nosaukuma 'sāp'. nu kad tu nejūti, bet zini kā ir. kā jau sapņos mēdz būt. kad esi vīrietis (šis bija viens no maniem krutākajiem sapņiem ever. kaitinoši bija tas, ka es nevarēju aiziet pačurāt, lai gan sapratu ka tas ir sapnis un gribēju zināt kā tas ir. zemapziņas cenzūra)/precējusies ar personu X, profesijā y u.t.t.