vairs nevaru izturēt, reāli jumts brauc. tādēļ rīkojos pieaudzīgi un a) izvilku visas noslēptās rotaļlietas, tajā skaitā muzikālās; b) ieliku slidunājumu par aukli. tik nenormāli krīt uz nerviem tā nenoteiktība un nespēja rēķināties ar konkrētu palīdzību konkrētos laikos. jā, es esmu pateicīga, bet vai tādēļ tā neparedzamība mazāk piš (skūzi) prātu?!

tagad arī spīd saule, es gribu ārā, bet vai tieku? nē, nu tikt jau tiktu a atpakaļ? jo man sāp mugura nobraukt uzbraukt ratus pa tām trepītēm. ar visu nobrauktuvi un to, ka pakāpieni ir kādi 8?